Humānisms bija brīva, atklāta, dinamiska un apzināta cilvēku darbība kultūras jomā. Tā ir uzskatu sistēma, kas centrēta uz cilvēku, tā vērtībām, prasībām, personību, individuālismu utt., pretēji viduslaiku uzskatu sistēmai, kuras centrā bija Dievs. Humānisti aplūkoja cilvēku ārpus baznīcas un Dieva saitēm (viņš vairs nebija grēcinieks), meklēja tā individuālās iezīmes, personisko cieņu un brīvību. Kā arī humānisms ir cilvēkmīlestība, rūpes par cilvēka labklājību, cieņa pret cilvēkiem, vienā vārdā – humanitāte.
Humāniskā kustība sākotnēji izvērsās zinātnisko studiju jomā – studia humanitatis.
Eiropeiskā humānisma tradīcija.
Par pirmajiem humānistiem uzskata senos romiešus, kuri uzsāka radoši apgūt grieķu garīgās vērtības un operēt ar visai ietilpīgo vārdu humanitas, kas grieķiem nozīmēja gan audzināšanu (attīstīt cilvēkā tās spējas, kas atšķir to no dzīvniekiem, proti, prātu un līdz ar to arī izglītību, kas paver ceļu uz augstāko cilvēcību, kā arī saprātīgu runu), gan cilvēku mīlestību. Romiešiem gan bija nedaudz savādāks skatījums, viņi akcentēja cilvēka visciešāko saistību ar sabiedrību, kurā tad arī īstenojās cilvēciskums. Humanitas bija saistīts ar tādiem tipiskiem romiešu tikumiem, kā maigums, žēlastība, labvēlība u.c. Latīņu autors Cicerons runāja par homo novus, kurus pats raksturoja kā humānistiskos gara aristokrātus, kas turpinās piekopt aristokrātiskās dzīves formas un padziļinās to garīgumu. Termins humanitas iemantoja divējādu funkciju – tas bija sociāls tikums un vienlaikus arī individuālās izglītības ideāls. Studiju mērķis bija nevis izziņa izziņas dēļ, bet zināšanu apgūšana lai uzlabotu cilvēku, viņa personību. Izglītības mērķis ir homo humanus.
Humānistiskos principus tālāk attīstīja romiešu stoicisms, īpaši Seneka. Arī viņš uzskatīja, ka izziņa un zināšanas pašas par sevi ir bezjēdzīgas, galvenais studiju mērķis – nevis cilvēka intelektuālo spēju, bet gan viņa dvēseles veidošana. Svarīgs Senekas mācības aspekts ir kosmopolītisms, kas nozīmē, ka visi cilvēki Dieva priekšā ir vienādi, visi ir tikumiski vienlīdzīgi.
Līdz ar kristietības pārtapšanu par Romas impērijas oficiālo reliģiju, humanitas nostiprinās arī tiesību jomā un kļūst par vispārēju tiesību mērauklu.
Līdz ar humānisma rašanos izvirzījās viens no eiropeiskās garīgās dzīves pamatkonfliktiem, kuru izraisa tas apstāklis, ka Rietumu kultūrai ir divi avoti – antīkā pasaule un kristietība. Pastāv pretruna starp antīkajā tradīcijā pamatotu ideju par cilvēku, kas balstās pats uz saviem spēkiem un ar kultūras palīdzību padara pasauli par savu dzimteni, un kristīgo ideju par cilvēku, kas atkarīgs no Dieva un iegūst savas esības jēgu tikai orientācijā uz viņpasauli.
Humānisma uzplaukums 14. un 15.gs. bija saistīts ar jūsmīgu aizraušanos ar antīko literatūru, latīņu un grieķu autoriem. Vislielākā sajūsma par antīko literatūru bija Itālijā, jo itāļi lepojās par savu izcelsmi no romiešiem. Par studia humanitatis dzimteni kļuva Florence.
Politiskās dzīves dinamika un izmaiņas kopumā humānistiskās kultūras attīstībai bija stimulējošs faktors. Politiskās kultūras jomā humānisti izstrādāja mācību par taisnīgu valsts iekārtu, kas balstās uz likumību, brīvību, augstsirdību, labdarību. Lielākā daļa humānistu līdzās republikai akceptēja arī vienvaldību, ja tikai taisnīga monarhija nepārauga tirānijā. Īpaša nozīme politikā tika pievērsta retorikai. Liela loma humānistiem bija valdnieku un viņu mantinieku audzināšanā un izglītošanā. Svarīgus amatus viņi ieņēma arī valsts dienestā, piemēram, ministri, sekretāri, kancleri, sūtņi, diplomāti, piļu pārvaldnieki, bibliotekāri u.c.
Humānistu pašapziņa un studia humanitatis
Ilgas pēc atjaunotnes parādās tad, kad sabiedrība noveco un izjūt savu nolemtību, tuvību sabrukumam. Tā arī renesanses apziņa dzima līdz ar viduslaiku krīzes padziļināšanos, kas vienlaicīgi arī radīja cerības uz atjaunošanos. Humānisti identificēja jaunu antīko autoru atklāšanu ar augšāmcelšanos pēc ilga, gandrīz vai nāvei līdzīga miega vai arī ar atgriešanos no trimdas, kur aizvadīti daudzi gadi. Līdz ar to literatūrā sāka figurēt atdzimšanas jēdziens.
…
