Renesanses laicīgā tēlniecība Latvijā

Renesanses tēlniecības vispārējs raksturojums.
Latvijas tēlniecībā, sākot no apm. 16. gs. otrās puses līdz 17. gs otrajai pusei, tāpat kā pārējā mākslā, valdīja manierisma stils. Visvairāk manierisma paraugu sastopami Latvijas baznīcu interjeros; bieži šis stils izpaudies arī ēku fasāžu apdarē, kā arī memoriālajā tēlniecībā.
Dekoratīvajā tēlniecībā izteikti dominēja ornamentāli motīvi, kas radīja manierismam raksturīgo fantastiskuma, dīvainības iespaidu. Izplatītākie bija rolverka motīvi (atgādina izlocītas un satītas lentas; visbiežāk izmantots kartušās- vairoga vai attīta tīstokļa veida dekoratīvās kompozīcijās ar rakstītu devīzi), auss skrimstalas motīvs (plastiski, asimetriski savīti, auss gliemežnīcai līdzīgi liekumi), maskaroni (stilizēts cilvēka sejas vai dzīvnieka galvas atveids reljefā) motīvi.
2. Renesanses tēlniecība Latvijas baznīcās. īss ieskats.
Baznīcu interjeros manierisma stila iezīmes visizteiktāk izpaudās altāru retablu (altāra galda dekoratīvā daļa), kā arī akmens kapu pieminekļu un plākšņu tēlniecībā. Altāru rentablos bija koncentrētas visas manierisma mākslas iezīmes- dinamiskie ritmi, elementu pārblīvētība, proporciju smagnējība, tēlu fantastiskums un eksotiskums, kas kontrastēja ar baznīcas askētiskajām sienām. Baznīcu iekārtas tika darinātas no koka un bieži tika krāsotas spilgtos toņos- visbiežāk sarkanos, zilos, zaļos, baltos, melnos, kā arī izmantots zeltījums, sudrabojums. Baznīcās parādās jaunas memoriālās mākslas formas- epitāfijas un sienas kapenes.…