Teātris Eiropā ir pazīstams jau vairāk nekā divarpus tūkstošus gadu, taču režisora profesiju esam iepazinuši tikai nedaudz vairāk kā pirms simt gadiem. 19. gs. iestudētāja loma izrādes tapšanas procesā ir bijusi maza vai par tādu uzskatīta, režisora funkcija izrādes tapšanā ir bijusi gluži citāda. Teātra pētnieki skaidri norāda, ka līdz pat 19. gs. nav bijis profesijas, kas nodarbotos tikai ar iestudēšanu, izrādes organizējuši dramaturgi, aktieri vai trupu vadītāji, kuri dēvēti arī par direktoriem. Viens cilvēks varēja apvienot vairākas vai pat visas no minētajām profesijām, tā piemēram, Moljērs, kurš bijis dramaturgs, aktieris, trupas direktors un izrāžu iestudētājs. Līdzīgi Moljēram Latvijā darbojās Ādolfs Alunāns, kurš arī saukts par latviešu teātra tēvu un turklāt arī kļuvis par pirmo teātra teorētiķi.
Grieķijas mākslas klasiskais laikmets aizsākās 500. g. p.m.ē., tajā laikā teātris bija valsts reliģisko svētku Dionīsiju sastāvdaļa. Cerot gūt iespēju izrādīt savus darbus publikai, dramaturgi dodas pie pilsētvalsts arhontu kolēģijas priekšsēdētāja, kurš izlemj, kuras trīs no pretendentu piedāvātajām lugām tiks izrādītas dramatiskajās sacensībās. Savukārt horēgi, kas ir bagātie pilsoņi, saņem goda pienākumu – par saviem līdzekļiem parūpēties, lai izrāde būtu izdevusies. …