1892. gadā teātris finansiālu grūtību dēļ savu darbību spiests pārtraukt, tā pieredzi Parīzē turpina, paceļot to augstākā mākslinieciskā līmenī, Jaunrades teātris, kuru nodibina 1893. gadā Oreljēns Marī Linjē- Po. Ar Jaunrades teātri aizsākas trešais posms. Linjē- Po ir bijis aktieris, režisors, dzejnieks, gleznotājs, scenogrāfs, memuāru autors, teātra impresārijs.
Jaunrades teātris ir profesionāls teātris, te strādā pieredzējuši un talantīgi aktieri, kuru vidū ir tādas izcilas personības kā Berta Badī, Suzanna Deprē, Eduārs de Makss. Īpaša nozīme teātrī bija H. Ibsenam. Pavisam tika iestudētas deviņas Ibsena lugas, uzsverot tajās vientulības, ciešanu, metafiziskos motīvus.
Skatuviskā kompozīcija tika izprasta kā atdzīvojusies glezna. Aktuālas bija mēmās ainas, kurās aktieri uz brīdi sastinga ieklausoties Visuma mūzikā. Fons, uz kuru veidot kompozīciju, un pati kompozīcija plaknē, kura iemantoja apzīmējumu bareljefs, paralēli rampai.
Scenogrāfija atteicās no jebkādas pretenzijas radīt reālistisku vidi. Darbība varēja notikt uz apgleznota panno fona arī absolūti neitrālā vidē, ko veidoja vienkrāsainas kulises un prospekts. Lielu nozīmi iegūst gaismas. Katrai emocionālai noskaņai raksturīga sava skaņa un krāsa, ko skatuvē rada ar krāsainu gaismas filtru maiņu.
Kostīmos dominē stilizācijas princips. Iecienīts un plaši izplatīts kostīms kā vīriešiem, tā sievietēm bija antīko togu stilizēts variants pelēkā, baltā, gaišzilā krāsā.
Mūzika bija ļoti nozīmīga daļa izrādēs. Faktiski visas skatuviskās norises notiek uz muzikālā fona.
Nozīmīgāks par teksta jēdzienisko saturu kļūst aktiera balss tonis un balss skaņas augstums. Notiek eksperimenti ar dzejas pantmēra un ritma uzsvērtu akcentēšanu runas laikā. Runas stils monotons, vienmuļš. Aktieris it kā iegrimis somnambuliskā stāvoklī. Aktieru kustības tiek stilizētas pēc lugā attēlotā laikmetā populāru gleznu paraugiem, izmantojot pantomīmas elementus
19. gs. beigās naturālistiskais un simboliskais teātris kalpoja režijas teātra straujam uzplaukumam 20. gs.
…
