Rīgas pilsētas mākslas muzejs.
No 1903. līdz 1905. g. Rīgas centrā t.s. Esplanādes teritorijā, tika uzcelts pēc tā paša arhitekta Neimaņa projekta Rīgas pilsētas mākslas muzejs; Neimanis kļuva arī par tā direktoru. Lai radītu modernu, labi iekārtotu iestādi, Neimanis bija iepazinies ar Vācijas muzejiem, izveidoja muzeja darbības konceptuālu programmu un vēlāk vadīja tās realizāciju. Muzejs bija celts monumentālās neobaroka formās (interjera dekorā arī jūgendstila elementi), bet šī retrospektīvā čaula ietvēra tam laikam pietiekami modernu mākslas muzeja funkcionālo telpu sadalījumu un ekspozīciju iekārtojumu (zāles ar virsgaismu, izretinātāks mākslas darbu eksponējums, piemeklēts sienu krāsojums). Atbilstoši tālaika jaunākām muzeoloģiskām teorijām, muzejam bija jākļūst ne tikai par augstās mākslas templi, bet arī plašāku sabiedrības slāņu estētiskās izglītošanas līdzekli (bezmaksas ekskursijas skolēniem un strādniekiem, regulāri izdotie muzeja katalogi, priekšlasījumi muzeja telpās u.c.). Muzejā tika eksponētas pilsētas gleznu galerijas, Rīgas Mākslas biedrības (Kunstverein zu Riga) krājumi un Fridriha Brederlo (Friedrich Brederlo) kolekcija, antīko un renesanses pazīstamāko tēlniecības darbu kopijas, grafikas kabinetā bija iespējams apskatīt pēc pieprasījuma tā krājumus. Eksponēšanai tika atlasīti darbi, kurus muzeja vadība uzskatīja par izcilākajiem. Muzejs cieši sadarbojās ar Rīgas Mākslas biedrību, kuras uzdevums bija organizēt Baltijas aktuālās mākslas un ārzemju autoru izstādes, kas desmit gadu laikā arī tika darīts. Vairums eksponentu kopējās un individuālās izstādēs bija baltvācu mākslinieki (Bernhards Borherts, Eva Borherte-Šveinfurte, Marta Helmane, Teodors Krauss, Zuza Valtere, Karls Vinklers, Gerhards von Rozens, Frīdrihs Morics, Elza Šuharte. Ernsts Gētgens u.c.) (Bernhard Borchert, Eva Borchert-Schweinfurth, Martha Hellmann, Theodor Kraus, Susa Walter, Karl Winkler, Gerhard von Rosen, Friedrich Moritz, Else Schuhardt, Ernst Gaehtgens). Formāli nacionālā diskriminācija gan nepastāvēja, un muzeja izstādēs piedalījās arī citu tautību mākslinieki, īpaši tie, kas bija ieguvuši vārdu vai kuru mākslu atzina biedrības izstāžu politikas veidotāji. Piemēram, lietuvietis Petras Kalpoks (Petras Kalpokas), krievs Ivans Tihomirovs (Иван Тихомиров), polis Konstantīns Rončevskis (Konstantin Rączewski). Pazīstamākie latviešu gleznotāji – Jānis Rozentāls un Vilhelms Purvītis te rīkoja arī personālizstādes.
Ēkas arhitektūru raksturo historisms, kas izpaužas kā viena noteikta vēsturiskā stila formu atdarinājums (stilizācija). Muzeja ēka ir visai kompakta un simetriski veidota, lai gan to neprasa ne funkcionālā nepieciešamība, ne gruntsgabala īpašības, ne pilsētbūvnieciskie apsvērumi. Muzejs risināts liela mēroga, bagātās barokālās formās, tam ir majestātisks vestibils ar parādes kāpnēm un ērtas ekspozīciju zāles, kurām otrajā stāvā ir virsgaisma, pārsegumi vietām veidoti dzelzsbetona konstrukcijas.
…
