Rihards Bargais dzimis 1969. gada 12. augustā. Sākotnēji mācījas Tukuma rajona Zemgales vidusskolā, no kuras viņš tika izslēgts. Paziņojumā viņa vecākiem rakstīts: „Par skolēnu noteikumu neievērošanu un sistemātisku stundu kavēšanu, demonstratīvu smēķēšanu, regulāru ierašanos skolā neatbilstošā apģērbā, skolas iekšējās kārtības noteikumu un skolotāju prasību ignorēšanu Jūsu dēlam Rihardam bargajam ir neapmierinošs uzvedības vērtējums. [..] Vairākkārtīgi parādījis publiski izaicinošu un rupju attieksmi pret skolotājiem, izteicis draudus gan skolotājiem, gan skolēniem. [..]” Šis liecina par Riharda Bargā dumpiniecisko garu un atšķirīgo domāšanas veidu, kas parādās arī viņa turpmākajā dzīvē
Vēl viņš ir mācījies Rīgas Garīgajā seminārā par popu. Bija raidījuma „100 g kultūras” vadītājs. Taču šo darbu viņam nācās pamest pēc kāda raidījuma, kurā viņš atļāva skatītājus nodēvēt par lohiem, bet pats aicināja Valsts prezidenti sniegt publisku vairošanās stundu Doma laukumā.
Šis ir viņa pirmais dzejoļu krājums. Tas izdots 2003. gada aprīlī, tomēr literārās preses izdevumos ik pa brīdim jaunā dzejnieka vārds spoži uzzibsnījis jau kopš pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākuma –– ar dzejoļu publikācijām “Karogā”, “Liesmā”, “Literatūrā un Mākslā”, “Latvijas Jaunatnē”, “Naktī”. Vēl 2005. gadā iznāca viņa otrais dzejoļu krājums „Labi”.
”Krājums ir rūpīgi atlasīts (tajā iekļauti 92 dzejoļi), ar pārliecinošu, ļoti augstu literāru kvalitāti. Krājums novērtēts kā “svaigs, taču profesionāli nobriedināts un dziļi cilvēcisks” (M. Zālīte).
Pats autors par šo krājumu saka: „Pērk labi, bet saprot visādi,” saka autors, kurš pārliecināts, ka daļēji viņa krājums kļuvis populārs dažu skandalozu publikāciju dēļ. Tas darīts tīši, lai krājumiņš, neviena neievērots, neapputētu plauktos: „Drusku uzskandalējos pa Rīgu, bet būtībā tā ir spēle. Uztveriet tos dzejoļus... Kā gribat, tā uztveriet!”
Jautāts, vai jūtas kā jauns, skandalozs dzejnieks, Rihards atbild: „Dzejai grūti citādi pievērst uzmanību. Tā bija mana koncepcija – cilvēcisko tēlu veidot kopā ar dzejoļiem, lai nav tikai bezpersoniska grāmata ar tekstu. Lai ir personība: laba, slikta, visāda, bet spilgta. Šis tēls pilnībā neatbilst man pašam. Krāsas tīšām spilgtinātas, veidojot izaicinoši nepareizu tēlu. Skatītājiem nebūtu interesanti redzēt mani parastu, trūktu šova.”
…