Kārļa Lielā impērijai nebija ilgs mūžs. Pirmie tās sabrukuma simptomi izpaudās, jau pašam imperatoram dzīvam esot. Viņa tuvāko pēcnācēju laikā sairuma process pastiprinājās vēl lielākā mērā. Kārļa dēla un mazdēla valdīšanas laikam raksturīgas ķildas, savstarpējs naids un vienvaldības trūkums. Sākot ar gadsimta otro pusi, tam visam pievienojās saraceņu, ungāru un jo sevišķi draudošie normāņu iebrukumi. Gandrīz visu Eiropu piemeklēja ilgstoša un ārkārtīgi smaga posta laiks. Tika izpostīti klosteri, pilsētas, pilis, sagrauti arhitektūras pieminekļi, tika izlaupīti un gāja bojā tēlotājas un lietišķās mākslas darbi. Mākslas dzīvē iestājās pagrimums. 9. gadsimta beigas un 10. gadsimts ir visdrūmākais periods Rietumu viduslaiku mākslas vēsturē. Tikai mūsu ēras pirmā gadu tūkstoša beigās, kad normāņi, šie Rietumu galvenā sodība, apmetās Francijas ziemeļos un viņu uzbrukumu draudi mitējās, Rietumeiropā atkal sākās normāla dzīve. Lielākajā daļā zemju galīgi izveidojās feodālās attiecības, sākās ekonomiska rosība, bet līdz ar to arī jauna kultūras augšupeja. Ap 1000. gadu mākslas uzplaukums Rietumeiropā bija vērojams lielākā vai mazākā mērā it visur. Sākās tās jauna fāze. Mākslas literatūrā šī fāze, kas atbilst feodālisma visaugstākās attīstības posmam, nosaukta par romānikas perioda mākslu. Šis termins ir nosacīts, taču tiek visur lietots. Visumā romānikas periods aptver 11. un 12. gadsimtu, pie tam 11. gadsimts tiek atzīmēts par romānikas mākslas agrīno, bet 12. gadsimts par tās brieduma posmu. Hronoloģiskie ietvari atsevišķām Eiropas zemēm un apgabaliem tomēr nesaskan pilnīgi. Itālijā un Vācijā šis stils bija valdošais vēl krietnu laiku 13. gadsimtā; Francijas ziemeļaustrumos turpretim 12. gadsimta otrajā pusē romānikas periodam jau sekoja gotikas periods.…
