Laikā no 1000.-1200.gadam visā Rietumeiropā iestājās grūts periods, kas turpinājās visu 10.gs. no visiemmākslas veidiem pirmajā vietā izvirzījās arhitektūra. Parādījās daudz jaunu akmens celtņu – klosteru un baznīcu, kā arī vairākas jauno valdnieku rezidences tika celtas no akmens. Šīs ēkas tika celtas vienā stilā , kas balstījās uz Senās Romas tradīcijām, tādpēc šo stilu nosauca par Romāniku. Romānikas stila celtnēs parasti bija kolonnas, pusapaļi logi, velves tas viss atgādināja par antīkā laika sabiedrisko ēku fprmu. Visām celtnēm pimita ārējs skarbumsun nocietinājuma raksturs.Taču kopumā šis stils izteicas citu laikmetu un romāniskās ēkas atšķīrās no savām antīkajām priekštecēm.
Romānikas stils celtnes bija smagnējas un ļoti tumša. Tām bija ļoti biezi mūri,masīvas starpsienas un šauri logi. Gandrīz visa romānikas arhitektūra un māksla bija saistīta ar kristīgo reliģiju. Baznīcās katrai detaļai bija simboliska nozīme. Tās plānojuma pamatā bija bija krusts. Vietā kur krustojās abas detaļas, atradās altāris. Tas bija vērsts uz austrumiem. Austrumos lec saule, kā arī atrodas Kristus kaps. Saules stari apspīdēja mācītāju, kurš noturēja rīta dievkalpojumu. Romānikas stila baznīcas tika rotātas ar daudzām skulptūrām un sienu gleznojumiem. Šinī laika posmā sienu apgleznojumus sauca par freskām.…