Romantisms.19.gs. pirmā pusē. Ļoti populārs valsis. Presē stingra cenzūra. Mūzikā atklājās cilvēka garīgā dzīve un jūtu pasaule. Mūzikā romantisma centrs – Parīze. Komponisti turējās kopā. Arhitektūrā – baznīcas – gotika; operas, teātri – baroks; pilis un ministrijas – itāļu renesanse.
Trīs lielie “Š” – 1) viņu daiļrades galvenā tēma ir cilvēka iekšējās pasaules, lirisko pārdzīvojumu atklāsme skaņu valodā. 2) visspilgtāk šo mūziķu talanta individuālās šķautnes izpaužas miniatūrās – solodziesmā, klavierdarbos, miniatūru ciklos, bet ir arī sonātes, koncerti, fantāzijas u.c. 3) viņu mākslā vērojama ļoti cieša saikne ar literatūru. 4) komponistiem līdzīga attieksme pret melodiju: kantilēna, dziesmai tuva melodija kļūst par galveno izteiksmes līdzekli gan vokālajos, gan programmatiskajos instrumentālajos skaņdarbos.
Francis Šūberts (1797 – 1828) – austriešu komponists, radošā ziņā ražīgākais laiks aizritējis Vīnē. Muzikālā apdāvinātība salīdzināma ar Mocartu. 18 gadu vecumā viņš bija jau apm. 150 solodziesmu, vairāku simfoniju, operu, daudzu klavierdarbu autors. Daļa no apm. 600 solodziesmām ietverta dziesmu ciklos “Skaistā dzirnavniece, “Ziemas ceļojums” krājumā “Gulbja dziesma”.”. Viņa daiļradē dziesmas žanrs sasniedza augstu māksliniecisku pilnību. Šūberta klavieru miniatūras – ekspromti, muzikālie momenti, marši, valši, lenderi, ekosēzes, četrrocīgie klavieru skaņdarbi – atspoguļo 19.gs. augsto mājas muzicēšanas līmeni. Instrumentālajos darbos –9 simfonijās, sonātēs, stīgu kvartetos un kameransambļos – pamatā saglabātas klasicisma izveidotās formas, taču to galvenās tēmas ir liriskas, tautiskas, sadzīves dziesmām vai dejām tuvas melodijas. ( “Forele”, 8 – “Nepabeigtā simfonija”)…