Lielā franču revolūcija 1789. gadā iezīmēja svarīgu robežu pasaules vēsturē. Eiropa iegāja jaunā laikmetā, gruva vecās sistēmas, cīņas nenorima vairāku gadu garumā. Šajā laikā lielas izmaiņas skāra ne tikai valstu politisko un ekonomisko dzīvi, bet arī cilvēku apziņu. Nacionālās atbrīvošanas kustība pamodināja kvēlas patriotisma jūtas, dziļu interesi par dzimtenes likteni, par tās kultūru.
Vētrainie notikumi Eiropas sabiedriskajā dzīvē daudzējādā ziņā atainojās mūzikā. Atjaunojās un papildinājās ideju un tēlu loks, notika svarīgas stila izmaiņas, bagātinājās izteiksmes līdzekļi. Lielā franču revolūcija iezīmēja robežu starp Vīnes klasicismu un mākslas virzienu, kurš ieguva nosaukumu „romantisms”.
Mākslinieki romantiķi apjūsmo saules starus, zemes smaržu, dzīves un dabas skaistumu. Romantismā idealizēja senatnes notikumus, apdziedāja cilvēka jūtu skaistumu. Mākslinieki gleznotāji sāka nopietni pievērsties dabas studijām, bet tajā pašā laikā – arī viduslaiku mākslas cildināšanai.
Anglijā, Vācijā, Francijā gotiku uzskatīja ne tikai par kristīgo mākslu, bet arī par nacionālo mākslu. Tika celtas baznīcas, sabiedriskas ēkas. Arhitektūrā atdarināja gan renesansi, gan baroka stila iezīmes. Romantisms radās kā pretmets klasicisma mākslas principiem. Tas veicināja mākslu, kura, tāpat kā viduslaiku dzeja, dzima iedvesmas rezultātā un aicināja tuvināties dabai. Romantisms ietekmēja literatūru, mūziku un glezniecību. Savās izpausmēs tas bija ļoti daudzveidīgs. Vācijā tam bieži bija reliģiska, Anglijā viduslaikus apjūsmojoša noskaņa. Francijā romantisms attīstījās kā virziens, kas izcēla personības brīvību un nozīmi, aicināja cīnīties pret vecās, aizgājušās pasaules aizspriedumiem.…
