Īss satura pārstāsts.
Indrānu tēvs un māte ir jau veci, lai pienācīgi apsaimniekotu saimniecību. Mātes redze paliek arvien sliktāka, arī tēvs nav vairs tik stiprs kā agrāk. Māte nebrauc pie ārsta, lai gan vajadzētu, jo vienmēr nepietiek naudas, bet kad tās ir, tad to sūta dēlam Kārlim. Tiek nolemts, ka saimniecība jāuztic dēlam Edvartam, kurš ar sievu Ievu dzīvo mežsarga mājā. Tēvs to nedara labprāt, bet citas izvēles vienkārši nav, jo otrs dēls Kārlis vēl zaldātos, bet krustdēls Noliņš nav īsts strādnieks, kur nu vēl saimnieks. Māte gan pēc Edvarta skumst, tāpēc viņai nav iebildumu pret dēla atgriešanos un saimniekošanu.
Noliņš slikti izturas pret jauno zirgu. Līze to pasaka Indrānu mātei, kura jau gribējusi laist Noliņu šogad prom, bet tēvs negribējis, jo galu galā tas esot viņa krustdēls. Noliņš ir dusmīgs par to, ka Līze visu pastāstījusi saimniecei, bet Lize aizrāda, ka neļaus te visu postīt. Līze saimniecei pastāsta arī to, ka Noliņš pakalnē vecajai ābelei vidu izdedzinājis. Tēvs runā ar Noliņu, Noliņš gan attaisnojas, ka nav vainīgs, lai gan tēvs zina patiesību, nekādus sodus Noliņam neuzliek, tēvs pret Noliņu, mātesprāt, izturas pat iecietīgāk kā savulaik pret paša bērniem.
Indrānu mājās ierodas Vecais Kaukēns, kurš dod padomu noslēgt ar Edvartu kontraktu, ka peļņa, lai krīt Edvarta makā, tikai to mantu tēvs pats pārraudzīs. Ierodas Edvarts ar Ievu. Edvarts labprāt šeit saimniekotu. Ieva jau no sākta gala izturas mazliet augstprātīgi, mazliet komandē māti, Ievai nepatīk Līze, un Līzei Ieva. Edvarts ar to īsti nav mierā, jo sanākšot ķildas, pārpratumi. Edvarts ar Ievu teic, ka ar šādiem nosacījumiem mājas apsaimniekot nenāks, Ieva pasaka, ka saņēmusi vēstuli no Kārļa, kurš raksta, ka viņam pēc zaldātiem būs labi atalgots darbs. Vēstuli Ieva gan nevienam rādīt negrib. Brīdī, kad abi jaunie jau dodas laukā pa durvīm, tēvs saprot, ka citas izejas nav, un lūdz abus palikt un saimniekot.
Edvarts ir uzņēmies saimnieka pienākumus un daudz strādā. Abu dēls Edžiņš ir izlutināts, īsti saimniecībā neko nedara, daudz laika pavada kopā ar Noliņu. Vienā no šādām reizēm Edžiņš spēlējas ar Noliņa plinti un it kā rotaļādamies tēmē uz Indrānu māti, kas savārgusi būdama, sabīstas. Tēvs par to iesit puikam. Ieva par to uz viņu dusmojas, jo viņam neesot tādu tiesību, ka puika jau tikai spēlējies un mātei tak nekas nekaiš. Izceļas strīds, notiek pārrunas. Edvarts dēlu sit ar siksnu. Tēvs jautā pēc zirga, lai varētu māti aizvest pie ārsta, paziņo, ka māte vairs ganos neies un pats arī vairs tik daudz nestrādās.…
