Valodas darbība ir sarežģīta parādība. Tā saistīta ar valodas sistēmas jēdzienu, sazināšanos ar valodas palīdzību, savstarpējo mijiedarbību ar valodas palīdzību un cilvēka darbību kopumā.
Vēl pavisam nesenā pagātnē, apmācot literāro valodu, galveno uzmanību pievērsa valodas sistēmai, bet tas reti deva pozitīvus rezultātus. Nākamais solis bija pāreja uz komunikatīvo apmācību. Komunikatīvās apmācības būtība ir tāda valodas māka, kas ļauj apmainīties ar idejām un svarīgu informāciju. Komunikācija kļuva ne tikai par apmācības mērķi, bet arī par līdzekli. Pēdējā laikā metodisti, izmantojot zinātnes sasniegumus, pievērsuši uzmanību apmācības iedarbības raksturam, un par apmācības saturu izvirzījuši savstarpējo mijiedarbību ar valodas palīdzību. Savstarpējā mijiedarbība ar valodas palīdzību – tā ir cilvēku iedarbība vienam uz otru ar mērķi izraisīt valodas vai bezvārdu atbildes darbības. Ja nav mijiedarbības, nav komunikācijas (U. Rivers). Slikti, ja bērni klasē var darboties blakus, bet nevis kopā, skolnieks saskarē ar skolotāju pieņem skolnieka, bet nevis līdzvērtīga partnera pozīciju. Mijiedarbība rada komunikācijas motīvu un stimulu. Lai notiktu komunikācija, vajadzīga informācija un tās dalībnieku personīga ieinteresētība mijiedarbībā.
Mūsdienu metodikā arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta idejai, kas komunikāciju pēta plašā cilvēciskās darbības kontekstā, piemēram: izziņa, garīgo vērtību apgūšana, darbs, mācības, spēle. Valodas darbības iesaistīšana visdažādākā darba veikšanā, kas interesē skolnieku, ļauj pilnīgāk ņemt vērā viņa intereses un noslieces mācību procesā, attīstīt vēlmi pēc pašizglītošanās, savienot apmācību ar dzīvi.
Jebkurā saskarsmes situācijā piedalās tas, kurš runā vai raksta, un tas, kurš klausās vai lasa.…
