Salaspili, kā tūrisma gala mērķi izvēlējos, tādēļ jo man liekas, ka tā ir pilna noslēpumu, kas nav līdz galam sevi atklājuši. Tā tur uz saviem pleciem neaptverami daudz sāpju, kas nekad vairs nebūs remdināmas, tajā ir bijis izdarīts vislielākais, neattaisnojamais cilvēces noziegums pret cilvēci, genocīds. Vēl man liekas, ka tā ir Latvijas zinātņu galvas pilsēta un tagad ikdiena nemaz nav iedomājama bez zinātnes. Tā, manuprāt, ir vieta, kuru vajadzētu apmeklēt jebkuram no mums lai paskatītos kā tā ir attīstījusies 15 gadu laikā un novērtēt to ko tā mums spēj dot ieskatoties likteņupes Daugavas ūdeņos.
Salaspils ir viena no jaunākajām Latvijas pilsētām, šogad Salaspilij aprit 15 gadi. Padomju laikā Salaspili veidoja kā zinātnes centru, tajā Bioloģijas institūts, Neorganiskās ķīmijas institūts, Fizikas institūts, Nacionālais botāniskais dārzs, bijušais atomreaktors un Mežzinātnes institūts „Silava”.( Latvijas ceļvedis, 2. papildinātais izdevums, 124 lpp. )
Salaspils memoriālais ansamblis, tas celts vietā, kur otra pasaules kara laika atradās vācu nacistu ierīkotā koncentrācijas nometne – lielākā civiliedzīvotāju ieslodzījumu vieta un bojāejas vieta. Tajā tika iznīcināti vairāk nekā 50 000 okupēto Eiropas valstu iedzīvotāju. 1967. gadā šajā vietā atklāja vienu no lielākajiem nacionālsociālistiskā režīma upuru piemiņas kompleksiem (25 ha), tā ekspozīciju veido vairākas lielas skulptūras vai to grupas – „Māte”, „Solidaritāte”, „Nesalauztais” u.c. Memoriāla ieejas vārtu sienā iekārtota muzeja ekspozīcija. Memoriālu gada laikā apmeklē līdz 20 000 cilvēku. (Latvijas ceļvedis, 2. papildinātais izdevums, 124 lpp. )
…
