Ievads
Viņa ir izgudrojusi visu: tērpus, kas sievietes augumam dod brīvību, ļoti parīziskas smaržas, bet pats galvenais – pati savu stilu.
Viņa tik ļoti iekususi savā laikmetā, ka tiek runāts par Šaneles gadiem, viņas dzīve ir bijusi vētraina. Dzimusi ceļojošā tirgotāja ģimenē, divpadsmit gadu vecumā kļuvusi bārene, skarbi audzināta Obazīnas bāreņu patversmē, viņa kļūst par vienu no „trako gadu” iedvesmotājām. Viņa aizrauj Dovilu, Biaricu un Parīzi, izdara apvērsumu tērpu siluetā, savaldzina sava laikmeta inteliģenci – Kokto, Koleti, Djagiļevu, Pikaso un Stravinski, piedzīvo kaislības ar Anglijas karaļa brālēnu un cara brāļadēlu vai dzejnieku sirreālistu.
Karaliska un augstsirdīga, nešpetna un dusmās ātra, par modes zvaigzni kļuvusī mazā overņiete ir piedzīvojusi nežēlīgas jūtu drāmas, viņas aiziešana no modes ir tik pat negaidīta kā atgriešanās tajā septiņdesmit viena gada vecumā. Viena no sava laikmeta personībām – Gabriēla (Koko) Šanele.
Ceļojošo tirgotāju ģimene.
Gabriēla ir dzimusi Somīrā, viņas tēvs dienas gaismu ieraudzījis Nimā, bet viņa nesatricināmā pārliecībā apgalvo, ka ir overņiete – tas ir tikai viens no paradoksiem, ko viņa izteikusi. Īstenībā ir daudz sarežģītāk.
Šanelu dzimtas saknes meklējamas Sevēnos, Gāras departamenta ziemeļos. Tieši šajā skarbajā apvidū, ko ziemā tik ilgi klāj sniegs, Ponteijas ciemā, rodamas Koko senču pēdas. Turienieši pārtika galvenokārt no kastaņu vākšanas, ko ik rudeni pārdeva un, kas tolaik deviņpadsmitā gadsimta sākumā – bija viņu uztura pamats vairāk nekā maize. Vakaros un svētdienās viņi labprāt pulcējās vienīgajā krogā, kur dziedāja, dzēra, stāstīja senas apvidus teikas un pārrunāja ikdienas tenkas. Krodzinieks, kas remdēja Ponteijas zemnieku slāpes un piepildīja viņu glāzes ar skābenu vīnu, ar kuru tie apmierinājās, jo labāku nekad nebija baudījuši, bija Gabriēlas vecvectēvs Žozefs Šanels, dzimis ciemā revolūcijas laikā 1792. gadā. Taču nevajag iedomāties, ka ģimene bija turīga ... Šaneli tikai īrēja daļu mājas – telpas, kas grupējās ap lielo istabu, kur uzņēma klientus, tajā bija pavards ar melni nokvēpušu augšu, slēgta gulta un pie griestiem piekārta petrolejas lampa. Viņu rīcībā bija arī pustumšs pieliekamais, kur uz salmu maisiem gulēja bērni, un pagrabs ar drēgnumā norasojušām velvēm.
Laikā no 1830 – 1841. gadam Žozefa Šanela ģimenē piedzima pieci bērni, no tiem – viena meita. No dēliem paturēsim prātā Anrī Adrēnu Šanelu. Tas ir Gabriēlas vectēvs, dzimis 1832. gadā Luija Filipa valdīšanas laikā. Bet no kā dzīvos Šanels, kā vietējie zemnieki viņu sauca? Vai no kroga? Par to nevarēja būt ne runas! Saskaņā ar tradīcijām tas bija jāmanto vecākajam. Tātad viņš tāpat kā citi brāļi, kļūs par laukstrādniekiem... Anrī Adriēns devās projām 1854. gadā. Viņam bija divdesmit divi gadi. Viņš iekārtojās darbā turpat kaimiņos un strādāja zīdtārpiņu audzētavā. Viņam ļoti patika šis darbs, kas atbilda zemnieciskajai audzināšanai, un saimnieks likās visai apmierināts ar jaunā cilvēka centību. Viss būtu vislabākajā kārtībā, ja viņš savā centībā nebūtu savaldzinājis arī saimnieka metu Viržīniju Anželīnu, kurai tik tikko bija sešpadsmit gadu... grēcīgais sakars drīz tika atklāts. Cieminieku acīs godu zaudējušajai Anželīnai draudēja palikšana vecmeitās. Furnjē ģimene jutās, jo vairāk aizskarta tāpēc, ka meitas pavedējs bija parasts kalps: visa viņa mantība satilpa pelēkā audekla maisā, ar kuru viņš pie tiem ieradās. Lai kā būtu, kļūda bija jāizpērk. Meita nebija pilngadīga, tāpēc Furnjē bija gatavi, ja puisis apkaunoto neapprecēs, nodot viņu žandarmiem. Tā viņš 1854. gadā pa pusei slepeni salaulājās mazajā Gaņēras ciemā.
Jaunajam pārim nebija ko domāt palikt apvidū, kur tā gods bija aptraipīt. Tāpēc bēgļi nolēma, ka būs prātīgāk iekārtoties citur. Ar Furnjē visas attiecības tika pārtrauktas un piedošana pilnīgi izslēgta. Tik skarbi tolaik bija zemnieku tikumības likumi. Anrī Adriēns bija visai ražens, un viņa ģimenē piedzima vesels pulks bērnu – deviņpadsmit. Pirmais 1856. gadā dzimušais Albērs nebija neviens cits kā nākamais Gabriēlas tēvs. Viņa māte Anželīna laida dēlu pasaulē viena pati Nimas slimnīcā. Viņas vīrs aizkavējās kādā gadatirgū un baidīdamies palaist garām izdevību labi nopelnīt, pie sievas neatbrauca. Arī neviens cits ģimenes loceklis neieradās kaut cik palīdzēt nedēļniecei ... Šajā vidē kur ikviens domāja tikai par sevi, tāds skarbums nelikās nekas sevišķs. Starp brāļiem un māsām, kas gandrīz visi piedzima tēva ceļojumu laikā, Albērs visvairāk deva priekšroku mazajai 1863. gadā dzimušajai Luīzei, nākamajai Gabriēlas tantei. Bērni piedalījās ģimenes iztikas gādāšanā. Vecāki viņus nodeva peļņā gan sienā, gan vīnogu vākšanā. Ļoti bieži viņiem vajadzēja arī stiept smagus veļas un apģērba saiņus līdz tirgum, kur vecāki strādāja.
Kādā 1881. gada novembra dienā Senmartēna gadatirgū Albērs (arī kļuvis par tirgotāju kā tēvs) ierīko savu leti. Pilsoņu rosīguma savaldzināts Albērs nolemj tur mierīgi pavadīt kluso sezonu. Viņš apmetās pie kāda galdnieka. Šis jaunai cilvēks, agri kļuvis bārenis, ir iemantojis tik nopietna cilvēka slavu, ka viņam uzticēta jaunākās māsas – deviņpadsmit gadus vecās Žannas – aizbildniecība, un māsa gatavojās kļūt par šuvēju. Bezrūpīgais Albērs, liels sieviešu draugs, kuram patīk vieglas un īsas dēkas, bez pūlēm paved sava mājastēva jaunāko māsu. Tā nebija nebūt vienīgā sievieti, kuru viņš šajā ciemā – Kurpjērā – savaldzinājis, tomēr vienīgā, kurai viņš kā par nelaimi piegulējis bērnu. Dienas iet, meitene vaimanā un mokās domās par nākotni un to ko sacīs brālim. Arī Albēra stāvoklis sarežģījās. Līdzīgos gadījumos viņs redz tikai vienu izeju, kas nav godīga, taču, jo droša: bēgšana, bēgšana neatskatoties. Ogistēns Šardons ( Žannas tēvocis, pie kura viņa ir apmetusies) beidzot pamana, ka meitene kļūst apaļīgāka. Viņai, asaras lejot, jāatzīstas savā grēkā. Kas par skandālu!
…
