Cilvēks dzīvo sabiedrībā, konkrētā kultūrvide, nemitīgi atrazdamies saskarsme ar citiem. Visi cilvēka nodarbošanās veidi, prieki, rūpes un sarūgtinājumi ir saistīti ar līdzcilvēkiem un norit saskarsmes konteksta.
Daudzi zinātnieki uzskata, ka cilvēks ir sabiedriska, kolektīvā būtne, kam nepieciešami kontakti ar sev līdzīgām būtnēm. Visvairāk cilvēka psihi spēj traumēt izolacija un vientulība. Pastāv uzskats, ka cilvēk, kas tiecas un ir spējīgs uz saskarsmi ir normāli attīstījies, bet tie, kuri dod priekšroku vientulībai, tiek uzskatami par anomāliju.
Saskarsme ir uzskatāma par cilvēces garīgās dzīves galveno esības formu un vienu no senākajām un sarežģītākajām katras tautas garīgās kultūras sastāvdaļām. Savukārt, attīstoties demokrātijai, domu un darbības plurālismam, saskarsmes problēmas ieņem arvien nozīmīgāku vietu kā teorijā, tā prakse, jo cilvēku savstarpējās attiecības un kontakti klust arvien daudzveidīgāki. [1.,18.]
Pēc krievu psiholoģes G. Andrejevas domām, saskarsme ietver gan otra cilvēka uztveri un izzinu, gan ari sazināšanos un informācijas apmainu. Vina nodala trīs galvenos strukturālos saskarsme aspektus:
I. Komunikatīvais aspekts – saskarsme kā informācijas apmaņa
II. Interaktīvais – saskarsme kā mijiedarbība
III. Perceptīvais – saskarsme kā savstarpējā uztvere
Līdz ar to – saskarsme ietver noteiktus ietekmēšanas elementus, ar kuru cilvēks spēj – nodot un saņemt informaciju, ka arī panāk noteiktus mērķus: ietekme saskarsmes partneri, saskaņo rīcību u.c.
Informāciju saziņas procesā iespējams nodot: tiešas saskarsmes ceļā, ar dažādu mākslas veidu palīdzību, kuri attīstījusies tāpēc, ka cilvēkam piemita spēja redzēt dzirdēt domāt un runāt, un ar tehnisko līdzekļu palīdzību - vēstules, īzzīņas, lekcijas, diskusijas u.c. …
