Romas impērija aizsākās pēc Romas republikas sabrukšanas 30 g.p.m.ē līdz ar Augusta Oktaviāna nākšanu pie varas. Savos ziedu laikos Romas impērija pletās no Adriāna valnim Britānijā līdz Persijas līcim. Augusta laikā Roma centās mierīgā ceļā uzlabot attiecības arī ar tās pierobežā dzīvojošām kaimiņu tautām. Lai uzlabotu zemju pārvaldi, tās tika sadalītas sīkākās administratīvās vienībās. Impērijā bija sākusies krīze. Iedzīvotājiem tikai palielinātas nodevas. 3. gs. beigās imperatora vara nostiprinājās: principiātu nomainīja imperatora neierobežotas varas režīms. Impēriju ar absolūtu monarhu priekšgalā izveidoja imperators Diokletiāns (284. – 305.g.), bet pilnveidoja Konstantīns I (306. – 337.g.). Diokletiāna reformas ietvēra pasākumus, kas nodrošināja imperatora varu, centralizēja impēriju, kā arī nostiprināja birokrātiju, nodokļu sistēmu un armiju. Valdīšanas funkcijas tika sadalītas starp diviem galvenajiem imperatoriem, ko sauca par augustiem, un diviem zemākajiem imperatoriem – cēzariem. Visu četru darbību kontrolēja Diokletiāns. Kad Diokletiāns ar otru augustu pēc 20 gadiem nolika pilnvaras, izraisījās pilsoņu karš starp pretendentiem uz augustu un cēzaru tituliem. Viens no tiem bija Konstantīns I. 313. gadā viņš atzina kristietību par līdztiesīgu citām reliģijām. …
