Viena no senākajām un svarīgākajām mitoloģiskajām būtnēm ne tikai latviešu, bet arī citu indoeiropiešu senreliģijās. Iespējams, viens no Dieva popularitātes nosacījumiem ir nosaukuma pilnīga sakrišana ar kristietības dievu.
Dievs aktīvi darbojas visos latviešu folkloras žanros, visvairāk gan tautasdziesmās.
Tautasdziesmās Dievs tiek tēlots kā vīrs pelēkā mētelī, cepuri galvā, apjozies ar zobenu. Dievs parasti pārvietojas braukšus. Viņa zirgi ir zelta segliem un sudraba iemauktiem. Tāpat kā Mēnesim, arī Dieva kumeļiem ir zvaigžņu sega mugurā.
Dievs tēlots kā vispārējas kārtības un saskaņas nodrošinātājs, visuma pārvaldītājs. Nekas nenotiek bez Dieva ziņas.
Velns.
Latviešu folklorā velna tēlā ir notikusi divu visai atšķirīgu priekšstatu mijiedarbe. No vienas puses tā ir seno latviešu izpratne par velnu kā Dieva līdzinieku, kas piedalās zemes radīšanas darbos, un aktīvu darboni zemnieku dzīvē, bet no otras puses kā visaptverošs ļaunums, visa ļaunā iemiesojums, pilnīgs pretstats Dievam. Šis velns radies galvenokārt kristīgās ideoloģijas iespaidā.
Latviešu pasakās un teikās velns attēlots ļoti liels augumā, bet ne vienmēr, ar govs asti, āža kāju un ragiem. Nereti velnam piedēvēts milzu spēks, taču lielākais viņa trūkums ir vientiesība un muļķība. Velns apgrūtina cilvēkus, taču rezultātā pats izrādās vislielākais cietējs, jo cilvēki arvien izrādās gudrāki un viltīgāki par velnu.
…
