JODA klātbūtne jaušama visā tumšajā – nakts melnumā, negaisa mākonī... Jods liek mums atcerēties gandrīz visām tautām zināmo mītu par varoņa cīņu ar Pūķi. Arī latviešiem šāds vārdā nenosaukts Varonis tumšā naktī, bruņojies ar Pērkona katlu vai mēness dotu ”sešu zaru zobentiņu”, gaida Jodu, lai nocirstu viņam galvu. Joda vietā Dainas min arī Joda māti, ko sakapā deviņos gabalos. Joda māte bieži parādās kā melna čūska.
Nakts ir visīstākais Joda un viņa spēku darbošanās laiks. Tālab, naktī braucot, jāaizņemas Dieva rati, jo tie vienīgie brauc tik klusu, ka melnie Joda suņi tos nemana un nerej.
Jodu min arī kā galveno Pērkona pretinieku, ko Pērkons ar savu zibens pātagu vajā, līdz iedzen avota dibenā.
Par jodiem tautā sauc arī ziemeļblāzmu-kāvus. Assinsārtās kāvu debesis ieraugot, ļaudis sacījuši: „Jodi kaujas, karavīru dvēseles kaujas.” Stāsta, ka tad esot sadzirdama pat zobenu džinkstēšana un tas zīmējoties uz kariem.
Par Jodu mēs maz vairs ko zinām, jo viņa vietu tautas atmiņā daudzviet ieņēmis velns. Tomēr ir pazīmes, kā mēs varam atšķirt Jodu no velna – Jods allaž saistīts ar debesīm, ir debesu parādība, un Jods dara apzinātu ļaunumu, bet Velns cēlies no pazemes, no Veļu valsts, un velns ir viegli apmuļķojams .…