Tikai pusotra gadsimta laikā Septītās dienas adventistu Baznīca ir izaugusi no saujiņas indivīdu, kuri patiesības meklējumos rūpīgi studēja Bībeli, līdz pasaulplašai draudzei, kas apvieno vairāk kā deviņus miljonus tās locekļu un miljoniem citu, kuri Adventistu Baznīcu uzskata par savām garīgajām mājām. No draudzes pamatmācību (doktrīnu) viedokļa adventisti ir 1840. gadu Milleriešu starpkonfesionālās kustības mantinieki. Kaut arī nosaukums "Septītās dienas adventisti" tika izraudzīts tikai 1860. gadā, denominācija netika oficiāli atzīta līdz 1863. gada 21 maijam, kad kustībā bija iesaistījušās aptuveni 125 draudzes un 3.500 draudzes locekļu.
Starp 1831. un 1844. gadu Viljams Millers (William Miller) — baptistu sludinātājs un bijušais 1812. gada kara kapteinis, pievienojās "lielās otrās adventes atmodai", kura tobrīd izplatījās pa visu tālaika kristīgo pasauli. Pamatojoties uz saviem Daniēla 8:14 pravietojumu pētījumiem, Millers izrēķināja, ka Jēzus atgriezīsies uz Zemi 1844. gada 22. oktobrī. Kad Jēzus neatnāca, Millera sekotāji piedzīvoja, kā to vēlāk nosauca, "lielo vilšanos".
Vairāki tūkstoši, kuri bija pievienojusies kustībai, atstāja to, dziļi sarūgtināti. Tomēr daži atgriezās pie Bībeles pētījumiem, lai uzzinātu, kāpēc viņi bija vīlušies. Drīz vien tie atklāja, ka 22. oktobris ir bijis pareizs datums, bet Millers bija noteicis nepareizu notikumu šim datumam. Viņi kļuva pārliecināti, ka Bībeles pravietojums paredz nevis Jēzus atgriešanos uz Zemi 1844. gadā, bet ka šajā datumā Viņš sāks īpašu kalpošanu Debesīs Viņa sekotāju labā. Vēl ar vien viņi gaidīja drīzu Jēzus atgriešanos, tieši tāpat, kā to šodien gaida visi Septītās dienas adventisti.
No šīs mazās grupiņas, kura nevēlējās padoties pēc "lielās vilšanās", izveidojās vairāki vadītāji, kuri lika pamatu nākamajai Septītās dienas adventistu Baznīcai. Starp šiem vadītājiem izcēlās jauns pāris — Džeimss Vaits un Elena Gulda Vaita (James and Ellen G. White) — un atvaļinātais jūras kapteinis Džozefs Beitss (Joseph Bates).…
