Dramaturģiskā disciplīna nozīmē, ka katram komandas spēlētājam perfekti jāpārzina sava loma un jāspēj tajā darboties nepārtraukti. Nedrīkst kļūdīties, sajaucot visu izrādi, jābūt savaldīgam un jāprot ātri rīkoties situācijās, kad kāds komandas loceklis ir kļūdījies. Indivīdam jābūt pašsavaldīgam, jākontrolē sava rīcība un emocijas, nav ieteicams izveidot pārāku tuvu draudzību vai naidoties ar kādu. Svarīga ir balss un mīmikas kontrole.
Dramaturģiskā piesardzība nozīmē, ka komandai pirms izrādes jāsagatavojas negaidītām situācijām un apmēram jānojauš, kā tās varētu risināt. To izdarīt nav viegli, jo nevar nojaust visas likstas, kas varētu gadīties un, pat ja ir kāds plāns to risināšanai, bieži vien stresa un vispārējas panikas situācijā, šie plāni aizmirstas, un komanda rīkojas spontāni.
Pastāv vēl divas svarīgas stratēģiskas norādes. Pirmkārt, katram spēlētājam jāprot uztvert arī publikas mājieni attiecībā uz izrādi, piemēram, ja kaut kas publikai īsti neliekas labi, tad tā uzvedas atbilstoši, sarauc degunu vai atgāžās atpakaļ krēslos. Lai glābtu situāciju, komandai vai indivīdam steidzami jāmaina kaut kas savā priekšnesumā. Otrkārt, ja indivīds izrādes laikā par kaut ko melo, tad viņam vajadzētu runāt jokojošā tonī ar domu, ka ja publika to pieķers melos, tad neveiklo situāciju var pārvērst jokā.
Ē. Gofmaņa grāmatas „Sevis izrādīšana ikdienas dzīvē” izlasīšana palīdz katram saprast, kā labāk uzvesties publikas priekšā, kā strādāt komandā un kā mijiedarboties ar citiem cilvēkiem, lai parādītu sevi pozitīvā gaismā. Dažādi, interesanti piemēri ilustrē katru Ē. Gofmaņa ieteikumu. Tas padara lasīšanu aizraujošāku un palīdz labāk izprast autora sacītā jēgu arī dzīves situācijās.
…
