• Izsīkuma stadija – šajā stadijā organismā spilgti izpaužas signāli par nesabalansētām stresogēnām vides prasībām un organisma atbildēm uz prasībām. Atšķirībā no pirmās stadijas, kad šie signāli veicina organisma rezervju iedarbināšanu, trešajā stadijā šie signāli ir sauciens pēc palīdzības no ārpuses, jo organisma rezerves ir izsmeltas. Palīdzība tiek sagaidīta kā atbalsts vai stresa situācijas novēršana. Pilnībā nav izskaidroti trešās -izsīkuma stadijas iestāšanās cēloņi, kas draud organismam ar bojāeju. Šis stadijas simptomi atgādina trauksmes reakciju, taču šajā stadijā stresogēnā reakcija iegūst patoģenētisku nozīmi. Katram organismam piemīt savi rezerves iespēju līmeņi (H. Selje tos nosaucis par adaptācijas enerģijām). Tieši ar to ir saistītas lielās individuālās atšķirības reakcijās uz vienu un to pašu stresogēno situāciju. Vienā gadījumā, pastāvot augstam rezerves iespēju līmenim, neattīstās patoloģiskais stāvoklis, bet parādās tikai īslaicīgas vielmaiņu, neiroendokrīnās, imūnās un sirds un asinsvadu sistēmas funkcionālā stāvokļaizmaiņas, kas raksturīgas rezistences stadijai. Turpretim citā gadījumā tas pats stresors var izsaukt bīstamas saslimšanas: kuņģa čūlas, hipertonisko slimību, atkārtota imūndeficīta stāvokļa saasināšanos, kas liecina par ierobežotām organisma rezervju iespējām.
Stresa pārvarēšanas startēģijas:
• Pastāvīgi mainīgi kognitīvi un uzvedības centieni tikt galā ar noteiktām ārējām vai iekšējām prasībām, ko indivīds uztver kā apgrūtinājumu vai resursu iztukšošanu (Lazarus & Folkman, 1984; kā minēts Rafnsson, Jonsson, &Windle, 2006).
• Atbildes reakcija uz stresu un nelabvēlīgu notikumu (Carver &Connor-Smith, 2010).
• Predispozīcija reaģēt uz stresoru noteiktā veidā (Moos & Holahan, 2003).
…
