E.Ādamsons lielā mērā noraidīja tikumiski harmonisku personību. Rakstnieks nespēj šķirt labo no ļaunā, tiek noraidīts jebkuras problēmas kategorisks risinājums. Šāda autora pozīcija paver iespēju visnegaidītākajiem risinājumiem, novelistikā parādās ironija un skepse.
E.Ādamsons pārsteidz, rada efektu, pat šokē sabiedrību, visbiežāk to pabnākot ar īpatnēju, ārēju spilgtu, bet vienmēr perfekti izveidotu formu.
Psiholoģiskā novele kļūst faktiem un notikumiem nabagāka, tajā trūkst situāciju, kas mainītu visu notikumu gaitu, tāpēc rodas it kā darbības attīstības palēninājums. Īpašu akcentējumu iegūst mākslinieciskās detaļas, noskaņa un zemteksti. Valoda ir spilgta, kontrastaina, metaforām un personifikācijām pārpilna.
Pārspīlējums kā sava veida “muļķības slavinājums” bija viens no E.Ādamsona ironiskā “koda” šifriem. Vienkāršība un samērība tiek atvirzīta tālākā plānā. Visas cīņas, šaubas un meklējumi centrējas varoņa psihē, kur pārdzīvojumu pamatā galvenokārt ir nespēja tikt galā ar savām “smalkajām kaitēm”. Apsēstība, apmātība, vai pat psihiska novirze – mazvērtības kompleksi, kas izraisa dažādus, komiskus un traģiskus sarežģījumus.…