Tā kā antropoloģija ir akadēmiska disciplīna, kas acīmredzami ir iesaistīta citādības tēlainības statīšanā, tā ir kļuvusi arī par nepārprotamu daudzu post-koloniālu kritiku mērķi. Tagad antropoloģija ir „pašrefleksijas paaudze”.
Antropologi veido kontekstus dažādiem dzīves ceļiem, neaizskarot un nebojājot vērtību sistēmu un paradumus, ar kuriem katra sistēma ir cieši saistīta.
Pilnīgi jauna antropoloģijas zinātne izveidojās ar nepieciešamību pēc sava intelektuālā lauka, ar kura palīdzību tā varētu būt patiesības un objektivitātes sargs un uzraugs.
Autoantropoloģija tiek definēta kā antropoloģija, kas tiek realizēta tādā sociālā kontekstā, kas to radīja. Vispārīgi runājot, šis jēdziens aptver pats savu antropoloģisko pētījumu uzskatu un priekšstatu un atklāj to drūmo pamatu, vienlaicīgi fizisko, fenomenoloģisko, psiholoģisko, sociālo un personisko.
Viena lieta, ko autoantropoloģiskā apziņa ir izraisījusi disciplīnā, ir mēģinājums noskaidrot un izskaidrot nepateiktos analītiskos dotumus, jēdzienus un tehnikas, vēsturiskos un tiešos, socio- kulturālus un personiskos, kurus antropologs neizbēgami izmanto darbā un iesaista savā darbā, esot kopā ar citiem cilvēkiem. …