Sociālā pedagoga Ētikas kodeksa analīze

Manuprāt Ētikas kodeksā kopumā sociālais pedagogs ir pozicionēts pārāk pazemīgs, savukārt klientam ir atļauts un piedots viss. No vienas puses, klients - bērns jeb jaunietis un viņa ģimene – ir pārāk šaura definīcija. Jo tā sauktais klients varētu būt jebkurš sabiedrības loceklis vai to grupa, arī cilvēki pēc nopietnām traumām, vardarbības upuri, pensionāri, emigranti utml. Pārspīlētais pazemīgums pret visiem - pret bērniem, jauniešiem un pieaugušajiem dažādu rasu, reliģisko pārliecību un seksuālās orientāciju cilvēkiem jāizturas cieņpilni vairākkārtīgi uzsvērts arī humānisma un cieņas nostādnēs - 8.1. punktos. Bet manuprāt katram pašam jāsāk ar cieņpilnu, taisnīgu un godīgu attieksmi pret sevi. Ar tiesībām paš-realizēties un tiesībām uz vienlīdzīgu attieksmi un izvēles tiesībām arī sev. Ar tiesībām iestāties par savu individualitāti, vērtībām un kultūru. Bez tam vispārīgajos noteikumos 4. punktā uzsvērts, ka ētiskie principi ir savstarpējā saskarsmē, manuprāt, tam vajadzētu nozīmēt, ka sociālajam pedagogam ir tiesības uz atbilstoši cieņpilnu abpusēju saskarsmi. Arī 8.2.2. punktā minēts par cieņpilnas attieksmes veidošanu pret sevi – uzskatu, ka neiespējami kontrolēti mērķvirzīti veidot pozitīvu un cieņpilnu attieksmi un viedokli pret sevi situācijās, kad sociālajiem pedagogiem jāstrādā ar cilvēkiem , piemēram, ar smagām atkarībām vai sociālām problēmā. Diez vai mēs varam viennozīmīgi un mērķtiecīgi veidot viedokli pret sevi.