Ja sabiedrībā pastāv jebkāda veida atšķirības gan ekonomiskas, politiskas, sociālas, intelektuālas, fiziskas, tad droši var runāt par sabiedrību, kurā pastāv nevienlīdzība. Atšķirības paredz nevienlīdzību. Nevienlīdzība nav iespējama, kamēr objekti ir vienādi. Tikai tad, kad pastāv atšķirība nevienlīdzība ir iespējama, neizbēgama.
Nevienlīdzība – nozīmē, ka cilvēkiem ir nevienlīdzīga pieeja, kāda garīga vai materiālā rakstura resursiem.
Strata – ierobežots grupu skaits, kas izkārtots hierarhiskā secībā. Jēdziens ienācis no ģeoloģijas, kur tas apzīmē noslāņošanos melnzeme, māls, smilts. Var pielīdzināt bagātie, vidusslānis, nabagie.
Stratifikācija – dalīšanās slāņos.
Sociālā stratifikācija –sociālā stratifikācija ir sociālās struktūras paveids. Sabiedrības dalīšana.
Pieejas:
1) Marksisms – nevienlīdzība ir netaisnīga, jāizveido vienlīdzīga sabiedrība.
2) Elitisms – nevienlīdzība ir taisnīga, tā ir nepieciešama.
3) Funkcionālisms – nevienlīdzība ir nepieciešama, lai sabiedrība varētu normāli funkcionēt.
4) Vēberisms – Veidojas uz iepriekš minētās pamata. Viņš uzskata, ka nav jāskata stratifikācija tikai ekonomiskajā līmenī. Vara – cilvēka vai cilvēku grupas iespēja realizēt viņu gribu sociālā darbībā par spīti citu šīs darbības dalībnieku pretdarbībai. Tāpēc „ekonomiski nosacīta vara” nav ”varas” sinonīms – ekonomiskās varas parādīšanās var būt arī sekas kādas citas varas realizācijai. Piemēram, politiskās varas.
................................................................................................................................................................
Stratifikācijas kritēriju vispārējs raksturojums:
Nepieciešami kritēriji, lai noteiktu nevienlīdzību.
Sociāli determinētie kritēriji: ekonomiskā pozīcija, prestižs, nodarbošanās, izglītība, reģionālās iezīmes, pasaules reģioni.
Dabiskie kritēriji: dzimums, vecums, tautība, rase, reliģiskā piederība.
Hierarhiski neviennozīmīgās sistēmas – savējie-svešie (tautība)
Hierarhiski viennozīmīgās sistēmas – izglītība.
Subjektīvā stratifikācija – pašvērtējums, objektīvā – ekspertu vērtējums.
Slēgta sabiedrība – pārvietošanās pa stratām ir neiespējama, vai praktiski neiespējama.
Atklātā sabiedrība – pārvietošanās pa stratām ir iespējama.
Sociālā mobilitāte – pārvietošanās pa stratām.
................................................................................................................................................................
Ž.Ž Ruso sociālās nevienlīdzības teorija:
Pirmā cilvēka sajūta ir bijusi esamības sajūta, rūpes par pašsaglabāšanos. Pieaugot cilvēku skaitam radusies kooperācijas, attīstījusies valoda un veidojušies dažādi izgudrojumi. Celtniecība, pirmā īpašuma rašanās, ērtības kļūst par normu, skaudība un cieņa. Radusies pirmā darba dalīšana starp sievietēm un vīriešiem. Brīvība pazuda no tā brīža, kad kļuva nepieciešami vienam otra pakalpojumi. Veidojoties lauksaimniecībai, līdz ar ražu izaugusi verdzība un nevienlīdzība.
Pie sīkas darba dalīšanas nevienlīdzība ir neizbēgama:
- bagātais atkarīgs no pārējo darba
- nabagais no pārējo palīdzības
Veidojas likumi un pārvaldes institūcijas. Leģitimējot īpašumus, likums arī leģitimē nevienlīdzību. Nākamais solis bija varas mantošana.
Ruso izdala 3 stadijas nevienlīdzības rašanās procesā:
1) īpašumu tiesību un likumu rašanās (likumīga nabadzība un bagātība)
2) pārvaldes institūciju rašanās
3) likumos rakstītās varas pārtapšana par neierobežotu varu
Nākotnes perspektīvas:
- paverdz. Tautai vairs nebūs ko zaudēt
- no brīvības nonākusi atkarībā no tirānu gribas
- tirāns tiks gāzts
- absolūtās varas vietā nāks likumu vara
- šāds rezultāts ir ne tikai neizbēgams, bet arī morāli nepieciešams.
Ideāla valsts:
- likums aizsargātu katra pilsoņa personisko brīvību un īpašumu
- indivīds būtu savienībā ar citiem, bet pakļautos sev pašam
- īpašums būtu vienlīdzīgi sadalīts, nav bagātie un nabagie
- būtu tikai izpildvara, ko tauta varētu ierobežot
- ideāla valsts ir maza valsts
Nosacījumi:
- augsta morāles līmenis
- gudrākie pārstāvētu visas sabiedrības intereses
- zināmas aristokrātijas pastāvēšana
…
