Sociālā darba vēsture Latvijā
13.gs. Rīgā zināmas četras patversmes.
Pelēkās māsas --> diakona māsas --> žēlsirdīgās māsas.
Sociālā palīdzība Latvijā nosacīti sākās 18.gs. b., kad Krievijā tika pieņemts Guberņu iekārtas likums, kas paredzēja, ka ikvienā guberņā (t.sk. Latvijas teritorijā) jābūt sociālās apgādības valdei, kas veiktu plašus sociālās palīdzības uzdevumus.
Kā profesija tika atzīta 1996. gadā, kad to iekļāva profesiju klasifikatorā.
2002. gadā tiek izstrādāts sīki un detalizēti aprakstīts sociālā darba profesijas standarts, to apstiprina IM. Aprakstā pieminētas nepieciešamās prasmes, zināšanas, mērķis, uzdevumi u.c.
Šobrīd Latvijā ir sešas izglītības iestādes, kurās māca sociālo darbu. Izglītības programmas pamatojas uz 2002. gadā pieņemto un izstrādāto aprakstu.
2002. gadā tiek pieņemts sociālo pakalpojumu un palīdzības likums. Nozīme: pirmo reizi likumdošanā tiek pieminēts apzīmējums „sociālais darbinieks”. Šajā likumā tiek novilkta stingra robeža starp materiālās palīdzības sniedzēju un sociālo darbinieku.
Sociālā darba speciālisti Latvijā:
Sociālais darbinieks - apvieno visas trīs apakšā minētās profesijas
sociālais rehabilitētājs - strādā rehabilitācijas centros, slimnīcās, pārsvarā ar cilvēkiem, kuriem ir kustību vai mentāli traucējumi.
sociālais aprūpētājs - strādā ar veciem cilvēkiem, kā arī ar cilvēkiem, kuriem ir kustību traucējumi.
sociālās palīdzības organizators - kā koordinators, primārais uzdevums: nodrošināt materiālo nodrošinājumu – šobrīd Latvijā sociālo palīdzību pamatā uztver kā materiālo palīdzību.
Sociālais darbs vēstures kontekstā
Pamats un avots – labdarība.
p.m.ē.
Taisnības kodekss Babilonijā - Babilonijas galdnieks Hamurabi uzsvēra, ka cilvēkiem grūtos laikos ir jāsniedz savstarpēja palīdzība.
Dieva mācība Izraēlā - kristietības pirmsākumi ebreju tautā. Tiek uzsvērts, ka Dievs māca palīdzēt nabagiem, tiem, kam ir sliktāki dzīves apstākļi. …
