Dž. Viko (1668 – 1744) – viens no izcilākajiem un oriģinālākajiem filozofiski vēsturiskās domas pārstāvjiem. Bijis tiesību zinātņu profesors Neapoles universitātē, privātajā dzīvē ārkārtīgi vienkāršs, taču zinātniskajā sfērā pilnībā apzinājās sava gara varenību un brīvību. Viko uztverē vēsture kā zinātne rodas līdz ar viņa darbu; visi iepriekšējie darbi vēstures nozarē viņam likās kā juceklīga masa, kā neapstrādāts, neorganizēts materiāls, zinātniskās metodes viņš tajos nesaskatīja. Viņam pieejamās informācijas daudzums atbilstoši tam laikam bija niecīgs, to viņš papildināja ar fantāziju. Viņš it kā reāli pierādīja savu tēzi, ka vēsturnieks spēj ar savu intelektu rekonstruēt visu vēsturisko procesu. Cilvēces likteni, konkrēto vēsturi viņš uzskata par cilvēka apziņas radītā ideālā plāna realizāciju. Notikumu vēsturiskā gaita nav nekas cits kā process, kurā viss, kas iepriekš skatīts ideālā uztverē, ideālā plānā, iemiesojas konkrētās formās. Viko: „Vēsture var kļūt par tikpat precīzu zinātni kā ģeometrija, jo tā pati no sevis veido zināmu lielumu pasauli, tā ceļ pati sevi no saviem elementiem.” Viko iesāk cilvēces kultūras vēsturi ar cilvēka zvēra dzīvi, kas parāda to, ka zinātne sākusies no vispārīgas idejas, faktus sameklēja it kā nojautas ceļā, zinātnieki tos vāca, ejot pēc pašu nosprausta plāna līnijām. Visa pirmatnīgā reliģija pastāv no simboliem, jūtām, tēliem, žestiem, mīmikas, mēmām kustībām; cilvēka valoda vēl nav attīstījusies, rakstu nav, tos aizstāj zīmējums. Senajā reliģijā un mitoloģijā pirmoreiz parādās cilvēka būtiskā īpašība – cildināt nepazīstamo. Viko ar ģeniālu intuīciju izprata mežoņa, pirmatnējā cilvēka psiholoģiju. Idejas, ko viņš izsaka šajā sakarā, ir tik oriģinālas un svarīgas, ka mums ir pilnīgas tiesības atzīt viņu par pamata licēju etnoloģijai un folklorai – zinātnēm, kas uzplaukušas daudz vēlāk, t.i., 19.gs. otrajā pusē. …