Konflikti ir neatņemama un tāpēc normāla dzīves sastāvdaļa. Plašā nozīmē par konfliktu sauc jebkurus savstarpēji antagoniskus impulsus, intereses, viedokļus, darbības. Konflikts var būt iekšējs – pašā cilvēkā – kā pretēju vēlmju, impulsu sadursme, kura ietekmē cilvēka uzvedību un ceļu uz mērķi, kā arī ārējs – starppersonu, starpgrupu konflikts, kurā viena puse traucē otrai kādas darbības veikšanā un mērķu sasniegšanā, jo katrai ir savas intereses.
Konfliktu dinamikā var izdalīt trīs etapus:
1. Konflikta situācijas rašanās – tiek apzināts konflikta iemesls – vērtība, par ko norisinās cīņa, konkurējošās intereses.
2. Konfliktējošā darbība – oponentu interešu sadursme.
3. Konflikta atrisināšana (neatrisināšana) – interešu noregulēšana (nenoregulēšana).
Iekšējo konfliktu tipoloģiju visplašāk ir izstrādājis amerikāņu psihologs Kurts Levins, viņš nosauca 4 iekšējo konfliktu veidus:
1. Tuvošanās – tuvošanās. Konflikts rodas, kad cilvēkam ir divi vienlīdz labi un vienlīdz vēlami mērķi. Cilvēks parasti šo konfliktu atrisina darbībā, izvēloties to mērķi, kas ir tuvāks, vai arī to nosaka nejaušība.
2. Tuvošanās – novēršanās. Konflikts rodas tad, ja viens un tas pats mērķis cilvēkam ir gan vēlams un patīkams, gan nevēlams un nepatīkams. Tas var būt vilinājums un bailes no soda vienlaikus vai arī kārdinoša izdevība un iekšējie morālie aizliegumi, sirdsapziņas prasības. Cilvēks šo konfliktu atrisina, akcentējot vēlamo un patīkamo mērķa aspektu un izliekoties neredzam otru aspektu.…