Sonārs – SOund NAvigation and Ranging. Tulkojumā no angļu valodas tas apmēram skan šādi – navigācija un attāluma mērīšana ar skaņas palīdzību.
Ir pagājis liels laika posms, kad ūdens dziļumu mērīja ar virvē sasietiem mezgliem. Mūsdienās šo funkciju veic sonārs. Sakotnēji sonāru izmantoja tikai ūdens dziļuma mērīšanai, kas vajadzīgo informāciju izdrukāja uz papīra, taču mūsdienās sonārs ir ierīce ar šķidro kristālu displeju, kas spēj pat 3D formātā attēlot jūras dzelmē notiekošo.
Kā princips tas tika īstenots jau 1.pasaules karā - zemūdeņu atrašanai. Otrajā pasaules karā princips tika pilnveidots – bez zemūdens dzinēja trokšņa reģistrēšanas, lai noteiktu kustības virzienu, izmantoja arī ārpus dzirdes robežas esošus ultraskaņas signālus. Tos raidīja objekta virzienā un klausījās, cik ātri viņi nāk atpakaļ. Tā mācījās noteikt attālumu līdz mērķim. Pirmie sonāri mērīja dziļumu līdz 100 pēdām(30m).
Sonārs sastāv no divām funkcionālām daļām: vadības paneļa ar ekrānu un adaptera – impulsu izstarotāja. Impulsu devējs strādā kā izstarotājs, kurš izstaro akustisku enerģiju ūdenī, kā arī kā mikrofons, kas uztver atstaroto signālu. Tālāk atstarotais eho signāls tiek padots uz vadības paneli, kurā uzrādās nepieciešamā informācija, un atfiltrējās blakus trokšņi. Adapters nepārtraukti ģenerē augstas frekvences signālus, kas, atstarojoties no gultnes u.c. dzīles objektiem, atgriežas atpakaļ, līdzi nesot informāciju par apstākļiem zem ūdens līmeņa. Atpakaļnākošā signāla jauda atkarīga no objekta īpatnībām (lieluma, blīvuma utt.),kas palīdz ierīces kompjūteram atšķirt gultnes dibenu, zivis, augus...
…
