Rtg, uv,redzama gaisma, luminiscence u.c.
Infrasarkanais starojums
Infrasarkanais starojums ir elektromagnētiskais starojums, kura spektrs atrodas garāko viļņu apgabalā aiz redzamās gaismas spektra sarkanās daļas un sniedzas no 0,74µm līdz 1-2 mm. Infrasarkano starojumu atklājis angļu astronoms V. Heršels 1800. gadā.
Infrasarkanajam starojumam ir spēkā vispārīgie optikas likumi: infrasarkanais starojums tiek lauzts, izkliedēts, atstarots, absorbēts. Infrasarkano starojumu iedala aptuveni noteiktos apgabalos: tuvajā (no 0,74µm līdz ~2,5µm), vidējā (no 2,5µm līdz ~50µm) un tālajā (no 50µm līdz ~2mm). Viļņa garums ir lielāks nekā redzamajai gaismai, bet mazāks nekā radioviļņiem (mikroviļņi).
Infrasarkano starojumu sauc arī par siltumstariem, jo ķermeņi istabas temperatūrā izstaro enerģiju ar šādu viļņu garumu. Infrasarkano starojumu cilvēka acs neuztver, bet to var novērot pēc siltumdarbības. Visi sakarsēti ķermeņi izstaro nepārtrauktu infrasarkano spektru. Palielinoties temperatūrai palielinās kopējā intensitāte un spektrā parādās augstākas frekvences komponenti (pie ~700°C ķermeņi sāk izstarot redzamo gaismu).
Infrasarkano starojumu izmanto rūpniecībā dažādu materiālu, laku un krāsu gatavošanai. Tiek ražoti infrasarkanie sildītāji. Ir izveidota infrasarkano staru sauna, kas ir veselīga cilvēka organismam. Šo starojumu plaši izmanto medicīnā.
Emisija (elektronika) - elektromagnētiskā starojuma izstarošana vai dažādu daļiņu (visbiežāk elektronu) izsviešana no dažādiem materiāliem. Elektronu izstarošanu no sarkani nokaitētas dzelzs pirmais atklāja Daniels Lordans 1873. gadā. No jauna šo efektu atklāja Tomass Edisons 1880. gada 13. februārī, pētot kvēlspuldžu kvēldiegu pārdegšanu.
