Dažādas valstis ieņem atšķirīgu stāvokli pasaules ekonomikā kopumā, kā arī atsevišķos preču un pakalpojumu, informācijas un tehnoloģiju tirgos.
Saskaņā ar angļu ekonomista Dāvida Rikardo (1772-1823) ārējās tirdzniecības modeli, pirmkārt, valstīm jāspecializējas to produkcijas veidu ražošanā, kuru ražošanas izmaksas ir zemākas nekā analogu preču izmaksas citās zemēs; otrkārt, ja kādas valsts izmaksas analogu preču ražošanā ir dārgākas nekā citās valstīs, ekonomiski lietderīgi šo preci savā valstī neražot, bet importēt no tās valsts, kur šīs preces ražošanas izmaksas ir zemākas, tātad prece lētāka. Būtībā ir runa par resursu ekonomiju pasaules mērogā. Rikardo modeļa īstenošana praktiskajā starptautiskajā tirdzniecībā atduras pret dažādām barjerām.
Starptautiskā darba dalīšana vērsās plašumā pēc Otrā pasaules kara, un bija mēģinājumi izveidot virsnacionālu institūciju, kas regulētu dažādu valstu saimniecisko subjektu tirdznieciskos sakarus.
1947. gada 30.oktobrī Ženēvā tika parakstīta Vispārēja vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (General Agreement on Tariffs and Trade – GATT), kas stājās spēkā 1948. gada 1. janvārī.
Deviņdesmito gadu beigās GATT tika pārveidota par Pasaules tirdzniecības organizāciju (PTO) (WTO-World Trade Organization).
Pasaules tirdzniecības organizācija regulē starptautisko tirdzniecību, balstoties uz šādiem pamatprincipiem:
1.savstarpējā piekāpšanās tirdzniecība;
2.jebkādas diskriminācijas izslēgšana;
3.vienpusēju darbību neatzīšana;
4.godīga konkurence;
5.atvieglojumu režīma piešķiršana jaunattīstības valstīm.
Pirmais princips nosaka, ka valstis, kas bija noslēgušas vienošanos, automātiski pieškīra cita citai jebkurus atvieglojumus vai privilēģijas, kas vispirms skāra muitas nodevu likmes. Savstarpējā piekāpšanās tirdzniecības principa pilnīgākā izpausme ir vislielākās labvēlības režīms (most-favoured-nation clause). Saskaņā ar jebkādas diskriminācijas izslēgšanas principu katrai PTO dalībvalstij tiek nodrošināti vienlīdzīgi tirdzniecības nosacījumi.
PTO dokumentos ir paredzēti izņēmumi, jo vislielākās labvēlības režīma īstenošana bieži saskaras ar slēptu, bet arī ar atklātu protekcionisma atbalstītāju pretdarbību. Pirmkārt, netiek pieļautas piekāpšanās muitas politikas jomā, veidojot muitas savienību vai slēdzot pierobežas tirdzniecības vienošanās; otrkārt, tiek atļauts izmantot preferences, kas jau darbojas uz WTO dibināšanas dienu; un treškārt, jaunattīstības valstis saņem īpašus atvieglojumus ārējās tirdzniecības jomā preferenču vispārējās sistēmas ietvaros.
Mūsdienu vislielākās labvelības režīma izņēmumi attiecas uz ekonomiskās integrācijas grupējumiem: Eiropas Savienību, Latīņamerikas, Ziemeļamerikas un citiem grupējumiem, kā arī ar tiem asociētajām valstīm. …
