Latvija ir Baltijas valsts, zeme šīs jūras austrumu krastā. Ģeogrāfiski Latvija vienmēr ir bijusi un paliks Eiropā, tomēr tās iekļaušana Padomju Savienībā Latviju attālināja no mūsdienu politiskajiem un ekonomiskajiem procesiem, kas pēdējos gadu desmitos ir sevišķi strauji attīstījušies citās Eiropas valstīs.
Kopš Latvija atguvusi savu politisko neatkarību, tā ir kļuvusi arī ekonomiski patstāvīga. Tomēr neviena neatkarība nav absolūta, jo mūsdienu tautsaimniecība prasa ļoti ciešu sadarbību, kurā valstij jāatrod savstarpēji izdevīgi risinājumi un efektīvas sadarbības formas.
Ekonomisko attiecību kopums, kas veidojas valstu starpā, sauc par starptautisko ekonomisko attiecību sistēmu, jeb par starptautiskiem ekonomiskiem sakariem. Tā aptver starptautisko tirdzniecību, kapitāla eksportu un importu, starptautiskās valūtas attiecības, kā arī darbaspēka kustību no vienas valsts otrā.
Starptautiskā tirdzniecība ir darījumu attiecības, kas pastāv starp vismaz divās valstīm. Starptautiskās tirdzniecības galvenās sastāvdaļas ir šādas:
importa darījumi, kurus raksturo visa vērtība, ko kādas valsts teritorijā ieved ražošanas, realizācijas vai citām vajadzībām;
eksporta darījumi, kurus raksturo viss, ko no kādas valsts teritorijas izved pārdošanai citās valstīs.
Parasti eksporta un importa īpatsvaru izsaka naudas attiecībās, kas kalpo kā salīdzinošs un izvērtējošs rādītājs.
Nevienu no attīstītajām pasaules valstīm mūsdienās neraksturo slēgta tipa ekonomika. Valstis savā starpā tirgojas ar visdažādākajām precēm un pakalpojumiem. Lai panāktu ārējās tirdzniecības liberalizāciju, ir izveidotas dažādas organizācijas un asociācijas (Pasaules tirdzniecības organizācija, Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācija u.c.). Pasaules lielās valstis, piemēram ASV un Kanāda, nav īpaši jutīgas pret pārmaiņām starptautiskajā ekonomikā, bet mazās valstis, kuru ekonomika parasti ir ļoti atvērta, jutīgi reaģē uz tām. Mazo valstu, arī Latvijas, ekonomikā ļoti būtiska vieta ir starptautiskai preču un pakalpojumu tirdzniecībai.
Starptautiskās tirdzniecības teorijas
Jau vairākus gadu tūkstošus aktīvi attīstās ārējā tirdzniecība, bet tikai kādus pēdējos gadsimtus tiek meklēta ārējo ekonomisko sakaru teorētiskā bāze, lai starptautiskās ekonomiskās attiecības kļūtu racionālākas un efektīvākas teorētiski. Visas starptautiskās tirdzniecības teorijas var iedalīt pēc “vecuma” divās grupās:
1.Klasiskās starptautiskās tirdzniecības teorijas.
2.Alternatīvās vai modernās starptautiskās tirdzniecības teorijas.
Klasiskās starptautiskās tirdzniecības teorijas
Merkantilisms
Merkantilismu var uzskatīt par pirmo ārējo ekonomisko sakaru teoriju, kurā ir uzsvērta ārējās tirdzniecības nozīme. Tā radās 16. – 17. gs. Tas ir laikā, kad norisinājās lielie ģeogrāfiskie atklājumi, kas lika pamatus koloniālajai sistēmai. Eiropa pārgāja uz tirgus ekonomikas modeli, kurā lielu lomu spēlēja tirgotāji. Būtībā merkantilisms bija teorētiskā bāze šiem pārkārtojumiem.
Merkantilismu uzskati balstījās uz pieņēmumu, ka valsts bagātības pamats ir zelts. Jo vairāk zelta ir valstī, jo tā ir bagātāka. Bet zelta daudzums ir ierobežots, tāpēc vienas valsts bagātības pieaugums var notikt tikai uz citu valstu rēķina. Tāpēc, lai nodrošinātu šādu pārdali, ir nepieciešama stipra valsts. Lai nostiprinātu savas pozīcijas, valstij, saskaņā ar merkantilistu uzskatiem, ir jāveic sekojoši pasākumi:
eksportam jāpārsniedz imports, tādējādi nodrošinot zelta pieplūdi valstī. Tas dotu iespēju palielināt iekšējos izdevumus. To var panākt izmantojot ārējo sakaru tarifus, kvotas un citus regulēšanas instrumentus.
ierobežot izejvielu eksportu, bet stimulēt to izejvielu importu, kuru nav valstī. Tas nodrošina zemas cenas gatavai produkcijai, kas kļūtu konkurētspējīgāka pasaules tirgū.
aizliegt kolonijām ražot gatavo produkciju un tirgoties ar citām valstīm bez metropoles starpniecības, tādējādi padarot tās par izejvielu piegādātāju metropolei.
Merkantilismu uzskati dominēja līdz pat 18. gadsimtam. Pat vēl šodien atrodas pietiekoši daudz politiķu un ekonomistu, kuri pieturas pie līdzīgiem uzskatiem. Rezultāts ir tāds, ka starptautiskā tirdzniecība vairāku gadsimtu laikā ir apvīta ar veselu gūzmu ierobežojumu un nosacījumu, kas būtiski traucē tās normālu attīstību.
Hjūma merkantilisma kritika.
Merkantilistu uzskatus kritizēja jau tad, kad tie bija dominējošie. Viens no ievērojamākie kritiķiem bija angļu ekonomists Hjūms. Viņš izstrādāja modeli “price – specie - flow”(cena – nauda – straume / darbība). Hjūms apšaubīja tēzi, ka valsts bezgalīgi var uzkrāt zeltu, t.i., nodrošināt pozitīvu tirdzniecības bilanci, un ka tas neietekmēs tās konkurētspēju. Saskaņā ar Hjūma uzskatiem zelta pieplūdums valstī rada papildus naudas piedāvājumu, kā rezultātā paaugstinās cenas un darba algas. Savukārt zelta aizplūde samazina naudas piedāvājumu, kā rezultātā samazinās cenas un darba algas. Palielinoties cenām eksports samazinās, bet pieaug imports un otrādi. Tātad valsts nevar pastāvīgi uzturēt pozitīvu tirdzniecības bilanci, to traucē iekšējie faktori. Tāpēc zelta kustība starp valstīm ir automātiskais regulators, kas izlīdzina to eksportu un importu.
Ā.Smita (1723 - 1799) teorija.
Visbūtiskāko ieguldījumu starptautisko tirdzniecības toriju attīstībā deva Ā.Smita un D.Rikardo. Ā.Smits atšķirība no merkantilistiem uzskatīja, ka valsts bagātības pamats nav zelta daudzums, kas atrodas tās rīcībā, bet gan spēja saražot nepieciešamās preces un pakalpojumus. Tāpēc valsts galvenais uzdevums ir veicināt efektīvas ražošanas attīstību. To vislabāk var veikt, ja attīsta specializāciju un kooperāciju.
Absolūto priekšrocību teorija.
Savus uzskatus par starptautisko tirdzniecību Ā.Smits apkopoja tā saucamajā absolūto priekšrocību teorija. Šo teoriju var īsumā definēt sekojoši. Valsts eksportē tās preces, kuras tās var saražot ar mazākām izmaksām (kuru ražošanā tām ir absolūtās priekšrocības) un importē tā preces, kuras citas valstis var saražot ar mazākām izmaksām (kuru ražošanā citām valstīm ir absolūtās priekšrocības).…
