Stilistika ir retorikas, tas ir, runas mākslas daļa. Stilistikas mērķis ir atklāt, kā autors panāk vēlamo efektu pār lasītāju. Stilistikas raksturošanai izmanto vairākus jēdzienus. Tādējādi tiek noskaidroti izmantotie paņēmieni, kā arī apgūta runas māksla.
Saskaņā ar Aristoteli, valodai, ko izmanto konkrēts autors, lai paustu savu domu, piemīt noteikts skaidrs izpausmes līdzekļu (IL), kā arī stilistikas paņēmienu (SP). Mūsdienās SP vietā izmanto jēdzienu stilistikas tehnikas (ST). Tas kalpo vai nu, lai uzsvērtu konkrētu domu, radītu noteiktu efektu uz lasītāju (klausītājiem), vai arī lai palīdzētu autoram paust kādu nostāju, ko citādi nav iespējams izdarīt. Nav tādu IL un ST, ko izmantotu vienkārši tāpat, bez jebkāda mērķa.
Visas ST var iedalīt sekojošās grupās: leksiskās, sintaktiskās, fonētiskās un grafiskās ST. Leksiskās ST izmanto tikai vārdus kā jēlmateriālu, sintaktiskās balstītas uz teikumu struktūru, fonētiskās atveido skaņas, savukārt grafiskās veido vizuālu teksta attēlu.
Leksiskās ST iedala:
epitets - aprakstošs apzīmētājs, kas modificē gan lietvārdu, gan darbības vārdu
vienkāršs epitets sastāv no viena vārda (asiņainais saulriets)
ķēdes epitets sastāv no vairākiem ar domu zīmi savstarpēji savienotiem vārdiem (kāds-tu-gan-esi-idiots attieksme pret jaunpienācējiem)
apvērstais epitets ietver ģenitīva formu (saulrieta asinis)
pārnestais epitets vairāk raksturo uzlūkotāja/subjekta darbības stāvokli, nekā procesu/objektu (bezmiega spilvens, nogurušie apavi)
Oksimorons ir epitets, kas pretējs tā modificētajam lietvārdam/darbības vārdam. Abi parasti ir teju nesavienojami (piemēram, klusais kliedziens, smieklīgās skumjas, skaistais briesmonis).…