Spriedze (stress).
Iedarbojoties dažādiem kairinātājiem (spēcīgi sāpju kairinātāji, stipri paaugstināta vai pazemināta temperatūra, infekciju izraisītāji, toksiskas vielas u.c.), organismā attīstās gan specifiskas, gan nespecifiskas reakcijas.
Spriedze jeb stress (angl. stress – sasprindzinājums) ir nespecifisku fizioloģisku reakciju kopums. Tās ir neiroendokrīnās reakcijas, kas rodas stresora ietekmē un vērstas uz organisma homeostāzes atjaunošanu.
Stresors ir kairinātājs, kas spēj izraisīt neiroendokrīnas un psihoemocionālas pārmaiņas organismā – stresu; un indivīdam šķiet draudošs. Stresorus iedala:
Frustrācijas stresori (angl. frustration – vilšanās, neapmierinātība) – traucējumi, kas novērš no vajadzībām un personiskajiem mērķiem. Tos iedala:
ārējas dabas – diskriminācija, neapmierinātība ar darbu, šķiršanās no mīļota cilvēka (arī nāve),
iekšejas dabas – nevarēšana ko izdarīt, nespēja un citi personīgi ierobežojumi.
Konfliktu stresori – ietver divas vai vairākas nesavienojamas vajadzības vai mērķus.
Spiediena stresori – var izcelties no citu vēlmēm, prasībām pret indivīdu.
Pie stresoriem pieder: neparasti (spēcīgi) kairinātāji, parasti kairinātāji, kas darbojas ilgstoši, parasto kairinātāju trūkums.
Ievērojot izraisošos faktorus spriedzi iedala:
somatiskajā,
psihoemocionālajā.
Somatiskās spriedzes pamatā ir 4 eksogēno kairinātāju grupas:
mehāniskie,
fizikālie,
ķīmiskie,
bioloģiskie faktori.
Psihoemocionālās spriedzes pamatā ir psihogēnie stresori (piem. sāpju vai nepatikšanu gaidīšana, pārmērīgas pozitīvas emocijas). Psihogēns kairinātājs kļūst par stresoru atkarībā no tā, kādu nozīmi cilvēks tam piedēvē. Cilvēka reakcija uz apkārtējo vidi ir atkarīga no paša interpretācijas, bet to savukārt nosaka cilvēka personība, sociālais stāvoklis utt.…
