Svētā Augustīna darba "Atzīšanās" 8. un 11.grāmatas konspekts

Te Augustīns izsaka interesantu pozīciju: vienlaikus gribēt un negribēt – tā ir dvēseles kaite. Šajā cīņā Augustīns ieskicē vēl vienu terminu – sods, kas ir kā sekas sevī mītošajam grēkam jeb sods par grēku. Šis aspekts sevī iekļauj kā sevis šaustīšanu, kas savukārt jau mūs ved pie vainas apzināšanās. Šajā posmā Augustīns ir kā pa vidu stāvošs – ne īsti vairs savā „vecajā” dzīvē, bet tomēr ne gluži arī jaunajā. Šo posmu iezīmē šīs episkās cīņas pēdējais etaps – nožēla jeb sevis ieraudzīšana kā no malas. Šeit arī beidzot parādās Augustīna apņemšanās un viņš pieņem Dievu jeb „manu sirdi pārpludināja gaisma un miers, izzuda manu šaubu tumsa”. Nobeigumā iederas Augustīna vārdi Dievam „Tu pievērsi mani sev”.
11. grāmata savukārt ir kā sava veida turpinājums 8. grāmatai – Augustīns ir pieņēmis Dievu un nu mēģina izzināt pasauli caur viņa prizmu. Un tomēr – 11. grāmata ir grūti uztverama un vēl grūtāk konspektējama. Arī šajā grāmatā ir vērojamas, ja ne gluži pretrunas, tad šaubas – Augustīns ir kā miljonos jautājumu, bet šos jautājumus apskata Dieva uztveres koncepcijās. Augustīnam ir daudz neizskaidrojama, kas savā veidā nomoka viņa prātu un šim neizskaidrojumam viņš mēģina rast skaidrojumu saskaņā ar Dievu – kā sava veida mēģinājums saprast Dievu. Tā ir gan kā jautājumu gūzma, gan kā sava veida slavinājums Dievam. Savā veidā Augustīns būtu uztverams kā sludinātājs un šai sludināšanai ir nepieciešama papildus izpratne par lietām, par kurām viņš, acīmredzot, iepriekš nav aizdomājies. Šajā grāmatā Augustīns pie Dieva vēršas kā pie skolotāja, kas viņu paņemtu un ievestu šajā Dieva zinību pasaulē un dotu kādu ieskatu par paša Dieva neizzināmo dabu. To lieliski ilustrē teksts „Dod bagātīgi laiku mūsu pārdomām par Tavā likumā apslēpto un neaizver to klauvējošo priekšā; jo ne velti Tu vēlējies, lai tiek uzrakstītas tik daudzas noslēpumu apēnotas lappuses”.…