Tēlotāja māksla kā nozīmīgs mākslas vēstures izpētes objekts

19.gadsimts - apgaismības, uzvarējošā kapitālisma, industriālā apvērsuma, relatīvas sabiedrību demokratizācijas apstākļos 18. gs. otrajā pusē, 19. gs. tēlotājā mākslā Eiropā pieauga stilistiskā daudzveidība. Radošākas mākslas vērtības atklājās vairāk stājmākslā, it īpaši stājglezniecībā. Paralēli 18. gs. beigās 19. gs. pirmajā pusē attīstījās romantisma virziens, kura pārstāvji akcentēja emocionālo izteiksmību, tematiskā aspektā estetizēja viduslaikus, eksotiskās zemes, stihiskos dabas spēkus, lokālās un nacionālās tradīcijas.
20.gadsimts - 20. gs. sākumā “klasiskā” modernisma ietvaros krasi pastiprinājās krāstoņu autonomija glezniecībā. Atteikšanās no centrālās perspektīva noteiksmēm, abstrahējoša ģeometrizācija, kolāžas lietojums raksturo kubisma mākslu, kura radītāji – Pablo Pikaso (Pablo Picasso) un Žoržs Braks (Georges Braque) vēlāk attīstīja individuālus modernisma variantus.

21.gadsimts (mūsdienas) - tēlotājai mākslai raksturīga mediālā daudzveidība: tradicionālā glezniecība, grafika, tēlniecība pastāv līdzās tehnoloģiski ģenerētiem un manipulētiem attēliem, visbiežāk izmantojot elektroniskos medijus. Mākslinieku biežā migrācija, operatīvā komunikācija (internets) palielina savstarpējo ietekmju plūsmu un pieredzes apmaiņu, veidojot globalizētu sakaru tīklu.
…