Vides teātris (environmental theatre) ir teātra veids, kas radies 60.gados ASV, tad arī Eiropā.
Terminu “vides teātris” popularizē amerikāņu teātra režisors un teorētiķis Ričards Šehners (Richard Schechner, 1934- ). 1967.gadā viņš Ņujorkā nodibina savu avangarda teātra trupu, kuru nosauc par “Spēles grupu” (“The Performance Group”, TPG). Tā savām izrādēm izmantoja telpu, kurā kādreiz bijusi garāža.
Šehners iestudē vairākus eksperimentālus uzvedumus, no kuriem nozīmīgākie ir:
“Dionīss 69” (“Dionysus in 69”, 68-69),
Šekspīra “Makbets”(69- 70),
“Komūna” (“Commune”, 70- 72),
Sema Šeparda “Grēka zobs” (“The Tooth of Crime”,72),
Brehta “Kuražas māte un viņas bērni” (74-77).
Šim teātra veidam ir raksturīgs realitātes un ilūzijas savienojums, eksperimenti ar teātra vidi, ar publikas dažāda veida iesaistīšanu izrādes notikumā. Vides teātris tiecas uz rituāla ekstātisko pārdzīvojumu.
Šehners ņem vērā J.Grotovska, P.Bruka, Dzīvā teātra (The Living Theatre), Maizes un Leļļu teātra (Bread and Puppet Theatre), Atvērtā teātra (The Open Theatre) u.c. pieredzi, kā arī primitīvā rituāla un psiholoģijas studijas. …