Aleksandrs Čaks daļas sabiedrības acīs mira kā kosmopolīts. Atbildes meklējamas arī viņa dzejā. Pēc 2. Pasaules kara, līdz ar Latvijā pastāvošo padomju režīmu, pastāvēja liela cenzūra. Aleksandrs Čaks 1946. gadā izdeva dzejoļu krājumu “Zem cēlās zvaigznes”, kas nekavējoties ticis iznīcināts, vēršot lielu sabiedrības kritiku pret dzejnieku. Pēc 2 gadiem dzejoļu krājums tika izdots no jauna, tiesa, visai mainītā izskatā. Atsaucoties uz Silvijas Radzobes 2017.gadā rakstīto grāmatu “Kosmopolītu” lieta un Aleksandrs Čaks, var secināt, ka nodaļu nosaukumi - “Viens tev ir aicis aizslēdzis”, “Kas cēlies par radītāju”, “No nāves nav ko bīties”, “Nav velti” - ir likvidēti, tā vietā citi radīti no jauna, piemēram “Varenais Uzvaras Oktobris”. Interesanti, ka daži dzejoļu nosaukumi arī paplašināti, lai to uztvere nebūt pārprotama, piemēram, „Tanī gadā bargā, četrdesmit pirmā...”. Tēli šajā dzejoļu krājumā arī ir citādāki, piemēram dzejolī “Ņekrasovam”, Čaks kā tēlus iekļauj krievu zemniekus.
“Plauka vasara bez zieda,
Kalta ļauni nolauzts zars,
Krievu zemnieks smagi cieta:
Žņaudza muižnieks to un cars.”
Dzejolī “Tu, Maskava” Aleksandrs Čaks apliecina mīlestību pret Maskavu. …