Secinājumi
Laimīgs tas, kas dzīvo apstākļos, kas atbilst viņa temperamentam, bet attīstītāks ir tas, kas spēj pielāgot savu temperamentu jebkuriem apstākļiem.
Deivids Hjūms – filiosofs
Temperaments ir cilvēka psiholoģiskās īpatnības, kuras nosaka viņa uzvedības veidu un ir atkarīgas no centrālās nervu sistēmas īpašībām. Cilvēka temperaments ir iedzimts, un dzīves laikā tas nekad nemainās. Zinot cilvēka temperamenta tipus, mums ir vieglāk izprast gan sevi, gan citus. Kāpēc mēs domājam un reaģējam savādāk nekā citi? Kāpēc viens vienmēr ir straujš un enerģisks, bet cits – gauss un lēnīgs? Tam pamatā ir cilvēka individuālais temperaments.
Cilvēks nevar noslēpt savu temperamenta tipu, bet tai pašā laikā zināms, ka bērniem parasti izpaužas holēriskā temperamenta tendence viņi ir kustīgi, ātri utt., bet pieaugušajiem - flegmatiskā. Piedzimstot otrajam bērnam, vecāki saprot – bērni nepiedzimst kā baltas lapas, katrs bērniņš nāk pasaulē jau ar kādām noteiktām iezīmēm. Viņš nevar piedzimt ar raksturu, jo raksturs veidojas, bet temperaments ir daļa no rakstura, daļa no bioloģiskās bāzes. Līdzīgi kā pieaugušajam – temperaments ir daļa no personības. Arī pašiem vecākiem, jau pieaugušā vecumā, ir iespēja pārliecināties par to, ka gadījumā, ja kāda temperamenta iezīme ir spilgta, tā saglabājas. Savukārt tās temperamenta iezīmes, kuras ir ne tik spilgtas, var pat palikt nepamanītas. Tomēr principā viss, kas ir mūsos, saglabājas uz visu mūžu. Dzīves laikā temperamenta tips nemainās, bet mainās temperamenta izpausmes. Reizēm stingras, prasīgas audzināšanas rezultātā izdodas panākt bērna izturēšanos, kas ir pretēja viņa temperamenta tipam. Var novērot arī īslaicīgas temperamenta īpašību izmaiņas, kas notiek ķīmisku preparātu iedarbības rezultātā. Piemēram, flegmātiķim alkohola reibuma stāvoklī var izpausties holēriķa temperamenta īpašības. Taču, līdzko ķīmiska preparāta iedarbība beidzas, atjaunojas iepriekšējās temperamenta īpašības.
Svarīgi ir saprast to, ka mēs katrs savā ziņā jau piedzimstam īpašie, tāpēc bērna temperaments ir nevis jālauž, bet gan jāpēta, lai spētu to attīstīt optimālajā veidā. Turklāt lielas nepieciešamības radikāli mainīt savu temperamenta tipu cilvēkam nav, jo nav „labu” un „sliktu” temperamenta tipu. Tad bērniņš izaugs priecīgs, veselīgs, un galvenais – tad bērns varēs ieguldīt savu temperamentu gan sev, gan droši vien arī sabiedrībai pozitīvākajā un vēlamākajā veidā.
…
