Žeriko bija atradis tēmu, kas atbilda viņa meklējumiem, un radīja iespēju izteikt pietiekami daudz drāmas un šausmu. Vairākus gadus viņš vāca vizuālo materiālu, kas ieskicēts slimnīcās un morgos. Ilga darba rezultātā tika izveidota glezna - reportāža ar šausmu filmai raksturīgo
pārliecinošo realitāti, ko īpaši izceļ fakts, ka starp attēlotajiem ir tikai daži izdzīvojušie. 1819.g. ar nosaukumu „Medūzas plosts” publikas vērtējumam tiek izstādīts Parīzes Salonā. Tā tapšanu rosinājusi franču fregates „Medūza” bojāeja Atlantijas okeānā 1816.g. vasarā. Fregate gāja bojā
valdības aprindu ieceltā nepieredzējušā kapteiņa vainas dēļ. Vairums pasažieru noslīka, izglābās tikai 149 cilvēki, kuri patvērās uz pašu pagatavota plosta. Politiski sarežģītās situācijas dēļ glezna
neguva lielu atzinību – vieni tajā redzēja pilsoniskas varonības atveidojumu, citi savukārt politisku nodevību. Tomēr darbs nevienu neatstāja vienaldzīgu, it īpaši tas saviļņoja jaunos māksliniekus.
Savu dzīvi Teodors Žeriko pameta jauns, 1824.gadā, 32 gadu vecumā, pēc daudziem jāšanas savainojumiem un hroniskām tuberkulozes infekcijām.
Romantisma nozīme un ietekme ir daudz lielāka, nekā tas parasti tiek atzīts. Nākamie mākslas virzieni nomaina cits citu, bet reti kurš tā ietekmē cilvēku attieksmi pret dzīvi kā romantisms.
Lai arī Teodors Žeriko nebija pats svarīgākais un vienīgais personāžs franču romantismā, viņš ir viens no šīs tradīcijas pionieriem ar savu darbu “Jātnieku virsnieks uzbrukumā.”(1812.), kurš vēl joprojām ir iespaidīgs un apskatāms Luvrā.…