Tirdzniecība, finanses un starptautiskais bizness

Pastāv divas galvenās tirdzniecības stratēģijas, kuras raksturo to kā valstis realizē savu ekonomisko politiku attiecībā pret starptautisko tirdzniecību. Tās ir autarķija, jeb latviski tulkojot pašapgāde un protekcionisms.
Autarķiju raksturo valsts spēja nodrošināt pašai sevi, izvairoties no sadarbības ar citām valstīm. Autarķijas piemēri ir meklējami bijušajās komunisma valstīs. Visspilgtāk to īstenoja Albānija. Tās vadītājs Hodža pēc PSRS un Ķīnas attiecību saspīlējuma palika “uzticīgs” Ķīnai. Savukārt pēc abu valstu sasvstarpējajiem konfliktiem arī šīs valstis izbeidza sadarbību. Tā kā Albānija bija postkomunistiska valsts, tad sadarbība ar Rietumiem tai šķita neiespējama, līdz ar to izpalika jebkāda sadarbība ar citām valstīm. Otrs piemērs ir tā pati Ķīna, kura arī realizēja zināmu autarķiju.
Kopumā autarķija ir ļoti neizdevīga tirdzniecības stratēģija. Tas saistīts ar globalizācijas lielo ietekmi, ar to, ka daudzām valstīm trūkst resursu. Interesanti, ka ja atsevišķa valsts piekoptu autarķiju, no tā ciestu arī citas. Tā piemēram, ja Honkonga- Āzijas finansu galvaspilsēta aizietu no tirdzniecības, rastos problēmas citām valstīm. Tomēr pastāv gadījumi, kad tā varētu nest arī pozitīvus rezultātus- piemēram, ja to realizētu visas valstis. Manuprāt autarķija būtu viens veids kā izbēgt no globālajām krīzēm.…