Topogrāfiskā karte, pēc sava būtības ir sarežģīts apvidus attēlojums, kurš sevī ietver daudz informācijas par konkrēto apvidu un dod iespēju veikt dažāda veida mērījumus, kas pieprasa augstu telpiskās domāšanas un kognitīvās prasmes. Kartes apgūšanas procesa laikā nepieciešams apgūt tādas, nosacīti vienkāršas darbības kā attālumu un maršrutu mērīšanu starp dažādiem objektiem, direkcijas leņķu mērīšanu, platību noteikšana. Daudz lielākas problēmas sagādā darbības, ar apvidus reljefu, jo reljefs uz topogrāfiskās kartes ir attēlots a ar horizontāļu un nosacīto apzīmējumu palīdzību. Kā rezultātā nākas iztēlē veidot mentālos priekšstatus un tēlus ar kuru palīdzību ir iespējams iztēlē veidot reālā apvidus reljefa formas. Vislielākās problēmas sagādā karti uztvert kā reālu vadības līdzekli ar kura palīdzību notiek vadība, savstarpējā koordinēšana un situācijas attīstības prognozēšana izejot no dažādiem faktoriem.
Dažādos laikos, kartes definējums tika dots dažāds, kas lielā mērā ir saistīts ar kartes pielietošanas īpatnībām. Mūsdienās kartes jēdziens zināmā mērā ir transformējies un nav uztverams tik viennozīmīgi, kā mums to gribētos. Šis process ir saistīt ar infotehnoloģiju un datu nesēju attīstību. Kā arī kartei tiek izvirzītas papildus informatīvās funkcijas. Kartei tiek izvirzītas prasības, papildus ģeogrāfiskai informācijai, uzglābāt administratīvo un citu specifisko informāciju par apvidus objektiem, parādībām un sistēmām attiecīgajā vietā. Līdz ar to šāda veida karte pārtop par daudz plašāku datu bāzi kā rezultātā mainās kartes būtība. Līdz ar to neizbēgami tiek mainītas prasības pret kartes lietotāju, kuram nākas, izmantojot telpiskās domāšanas prasmes, abstrahēt konkrēto informāciju un veidot mijsakarības starp šķietami nesavienojamu informāciju vienam un tam pašam objektam.
…
