Totalitārisma teorija

Totalitārisms ir viens no politisko režīmu veidiem. To aplūkoja tādi domātāji kā Platons, Mors, Kampanella, Ruso, Hēgels, Nīče un daudzi citi. Rietumeiropā totalitārismam ir negatīva nozīme, jo tas ir saistīts ar Otro pasaules karu un it īpaši ar tādām valstīm kā Itālija, PSRS un Vācija. Totalitārisma režīmu var definēt ka visaptverošo kontroli par personību ar mērķi veidot noteiktu sabiedrības tipus. Šis politiskais režīms dod atbildes uz visiem iespējamiem jautājumiem. Sastopamas ir trīs totalitārisma tipi un tie ir reliģiskais, politiskais un informācijas totalitārisms. Reliģisko totalitārismu īsteno baznīca un reliģiskās organizācijas, tas notiek caur reliģiju. Par mūsdienas spilgtiem piemēriem var uzskatīt Irānu, kur pastāv noteiktas reliģiskās normas. Ka arī var uzskatīt Afganistānu, kad pastāvēja Talibu režīms. Politisko totalitārismu īsteno partijas un valsts un tas noteikti balstās uz ideoloģijas. Savukārt informācijas totalitārisms tiek īstenots ar plašu saziņas līdzekļu palīdzību. Totalitārismam ir savas noteiktas iezīmes. Pirmkārt, totalitārā valstī notiek sabiedriskās apziņas vienkāršošana un ideoloģizācija, kas nozīme ka pastāv noteikta ideoloģiskā bāze. Totalitārismam ir raksturīga teleoloģiskā orientācija, tas nozīme ka ir noteikta orientācija uz sabiedrības attīstību. Vēl ir raksturīga hilialistiskā orientācija, ko var skaidrot tikai ar vienu vārdu – utopija. Totalitārismam arī piemīt paternālisma gars, kas nozīme ka tauta uzskata ka režīma vadoņi zina visu un spēj atbildēt uz visiem jautājumiem. Vēl totalitārismam piemīt informācijas monopols, kad notiek kontrole par palšu saziņas līdzekļiem. Totalitārisma valstī nav sabiedriskās domas, individualitāte un oriģinalitāte tiek apspiesta.1…