Pie trimdas dzejniekiem var pieskaitīt arī Knutu Skujenieku, precīzāk, viņa daiļradi no 1962. līdz 1969. gadam, kad dzejnieks atradās izsūtījumā Mordovijas lēģerī. Šajā periodā tapušie dzejoļi apkopoti krājumā “Sēkla sniegā”, kas izdots tikai 1990. gadā un kurš, kā teikts paša Skujenieka mājaslapā, ir “rakstnieka daiļrades un biogrāfijas kontekstā nozīmīgākais dzejas krājums”. “Lēģera laiku” dzejoļi ārkārtīgi labi parāda, kā laika gaitā stingra režīma kolonija izmaina dzejnieku. Sākumā dzejoļi ir ļoti smagi un depresīvi, var sajust izmisumu un ļoti izteiktas ilgas pēc mājām. Tuvāk beigām dzejnieks ir zaudējis savu sākotnējo enerģiju un tieksmi pēc brīvības, viņam atliek tikai samierināties ar skarbo realitāti, pielāgoties dzīves apstākļiem un vienkārši gaidīt...Izsūtījumā laiks rit neiedomājami lēni, tas ir tā kā iesaldēts, kas liek K. Skujeniekam būtībā atdalīties no laika un pāriet neierobežotajā domu pasaulē, kur viņš fantazē par cilvēka prātam neapteveramo – dzīvību, nāvi un citām eksistenciālām problēmām.
Par trimdas literatūru kopumā varu teikt, ka tas ir viens no spilgtākajiem latviešu literatūras paveidiem, kas sevī iemieso neaptveramu garīgo spēku, kas galvenokārt radies no dzejnieku un rakstnieku emocijām un jūtām, kuras cieši saistīja tos ar dzimteni – Latviju. Daļa šo trimdinieku literāro darbu priekš manis ir arī, kā par dažiem gadu desmitiem pietuvināta Latvijas vēsture vai pat kā tāds visaptverošs atskats mūsu valsts vēsturē, kur tiek izpausts un aprakstīts viss tas labākais, ko cilvēki varējuši gūt un saskatīt latviešos un viņu apdzīvotajā zemē. Padomju laikā īstā Latvija neatradās savā ģeogrāfiski noteiktajā pozīcijā, tā bija izkaisīta daudzu jo daudzu aizbraucēju jeb trimdinieku rokās, kuri katrs no savas puses šo īsto Latviju centās saglabāt un nodot nākamajām paaudzēm.
…
