Stāsts „Dienas grāmata no Vilkaču valsts”
Priekšvārdā autors īsos vārdos atklāj trimdinieka Jēkaba Uburga likteni. Viņš sastapts klejojam Londonas doku tuvumā, nav runājis ne vārda angliski un slimojis ar smagu psihisku kaiti. Nokļuvis slimnīcā, kur miris no leikēmijas.
Tālākais vēstījums ir piezīmes no it kā atrastas Jēkaba Uburga dienasgrāmatas. Piezīmju pirmais datums ir 1. janvāris, pēdējais - 13. oktobris. Ko lasītājs uzzina? Rakstītājs Jēkabs Uburgs jau gadu vientuļi dzīvo meža būdā un izvairās no cilvēkiem. Viņam ir bail, jo tie atgādina vilkačus. Viņu moka patiesas bailes no vajātājiem, iespējams, pēckara čekistiem, un slimīgas iedomas, kā arī halucinācijas. Cik noprotams, bailes un dziļu, psihiski traumējošu stāvokli viņā radījusi mīļotās sievietes Māras apcietināšana un sodīšana ar nāvi. Vajātā vīrieša iedomās pastāv bāla bezasiņu masa, kas pakļaujas tirānijai, un viņš - vientuļš cīnītājs Vilkaču valstī.
Stāstā liela nozīme dabas tēlojumam - rudens vai agra pavasara migla, kas kāpj no purva, sniegs, sala radīta dūmaka. Dabas detaļas paspilgtina cilvēka apjukumu, bailes, izmisumu un nespēku kaut ko vērst par labu, ieraudzīt izeju. Ir lielas ilgas pēc sievietes, - lai kopā varētu pārciest vientulību. Mežmalā ieraudzītās un vēlāk sastaptās Aijas tuvums gaisina halucināciju rēgus: „Dienā vilkači liek mani pilnīgi mierā un es daudz drošāk staigāju mežā. Ūdens murd zem manām kājām." Aija sola palikt kopā ar vientuļnieku, taču 1. maija piezīmēs rakstīts: „Piedod!" Seko pēdējās - 13. oktobra piezīmes, kurās vēstīts par laivu. Ar to viņš šķērso jūru, aiz muguras atstājot vilkaču zemi. Iepriekšējā dienā Jēkabs Uburgs izlaists no „saltā nama" - „bez asinīm, bez dvēseles, bez skaņām".
Saraustītu domu teikumos jēga pārsvarā ir tikai noskāršama. Kas varoņa sajukušajās refleksijās meklēs vēsturisku realitāti, tas maldīsies. Ir tikai aprises kādam postošam vēsturiskam laikam. Rakstnieka galvenais nolūks ir bijis rādīt smagu psihisko stāvokli, ko ietekmē nemitīgas bailes no vajāšanas un vardarbības.
…
