Par referāta tēmu izvēlējos Trojas karu, jo tā man šķita vilinoša ar savu noslēpumainību. Nav daudz neapstrīdamu pierādījumu, ka šāds karš tiešām ir bijis. Tas viss ir noticis tik ļoti sen- domājams, apmēram 1200. gadā p.m.ē. Laiks ir darījis savu un tikai sekojot seno grieķu mītiem un leģendām varam iztēloties, kā tas viss varētu būt noticis.
Katrs no mums pazīst grieķu tautas diženo daiļdarbu- Homēra “Iliādu”. Daudzi lasījuši un jūsmojuši par skanīgajām, cildenajām vārsmām, kas vēsta par asiņainām cīņām pie Trojas, stāsta par Ahileja dusmām, apdzied Hektora un Andromahes skaidro mīlestību un Priama un Hekabes dziļās sāpes, sumina vīrišķību un draudzību, cildina varonību un cilvēciskumu. Lasot šo nemirstīgo eposu, rodas doma, vai tajā attēlotie notikumi, aprakstītās pilsētas ir daiļrades iztēles radītas, jeb vai lielajā eposā atspoguļojas vēsturiska īstenība?
Atbildi uz šo jautājumu deva arheologi, kuri atraka Homēra eposa apdziedātās pilsētas- varonīgo Troju un bagātās Mikēnas. Arheologu darbu vissenākās Grieķijas vēstures izpētē ievadīja Heinrihs Šlīmanis.
Šis, savā ziņā ģeniālais un fanātiskais, cilvēks noticēja Homēram. Šlīmanis ir viena no apbrīnojamākajām personībām, ne tikai arheologu, bet arī visu to cilvēku vidū, kas jebkad svēti ticējuši kādai zinātnei. Sekojot savam jaunības sapnim- kādudien skatīt vietas, kur Homēra varoņi veica savus diždarbus un nodoties šo vietu pētīšanai. 1868. gadā viņš dodas uz Homēra zemi. Apmeklē Itakas salu Jonijas jūrā- viltīgā Odiseja dzimteni, apbrīno Agamemnona pilsdrupas Mikēnās, Peloponesas pussalā un beidzot nonāk savu ilgu un sapņu zemē- senajā Troādā Mazāzijas piekrastē pie Dardaneļiem. Analizējot “Iliādas” otrā dziedājumā aprakstīto kauju starp trojiešiem un ahajiešiem, viņš secina, ka Troja bijusi tuvāk piekrastei un nevis turku ciemata Bunarbaši vietā, kā līdz šim bija vienprātīgi atzinuši iepriekšējie pētnieki.
1871.gadā Šlīmanis sāk izrakumus Hirsalikā. Garus gadus ilgušie arheoloģiskie izrakumi apliecināja, ka Homēram var ticēt, ka senie notikumi nav dzejnieka izdoma, ka viss balstās uz reāliem faktiem. Hisarlikā atrodas Troja- tas ir neapšaubāmi. Vairāk nekā 3 tūkstoš gadu cilvēki dzīvoja uz šī uzkalna, cēla mājas, pilis un būvēja nocietinājumus. Kari, ugunsgrēki, zemestrīces 9 reizes nopostīja pilsētu, bet tā atkal un atkal cēlās augšā no drupām, gruvešiem un pelniem. Ar apbrīnojamu neatlaidību iedzīvotāji pēc katras katastrofas atjaunoja pilsētu, jo grūti bija atrast otru tik izdevīgu vietu.
Troja atradās ļoti svarīgu tirdzniecības ceļu krustojumā. Netālu no tās sienām viļņoja Dardaneļu jūras šauruma- senā Hellesponta ūdeņi. Netālu no Trojas mūriem gāja ceļš, kas saistīja Eiropu ar Mazāziju. Svarīgo tirdzniecības ceļu tuvums sekmēja Trojas uzplaukumu, bet bagātā pilsēta vilināja ienaidniekus. Lai aizsargātos no ienaidnieku pēkšņiem uzbrukumiem, senie trojieši uzcēla savu pilsētu uzkalnā starp divām upēm. Troja sastāvēja no nocietinātas augšējās pilsētas- akropoles, kur dzīvoja valdnieks, viņa ģimene, aristokrāti un karadraudze, un plašas apakšējās pilsētas uzkalna nogāzēs. Akropole bija nocietināta ar masīvu akmens mūri. Ievērojot tā laika aplenkuma tehniku, jāatzīst, ka Troja bija grūti ieņemams cietoksnis. Ienaidniekiem bija bīstami 15m augstie divstāvu mūra torņi, no kuriem pilsētas aizstāvji šāva ar bultām. Trīs lieli vārti saistīja akropoli ar ārpasauli, bet mazi vārtiņi pilsētas mūrī noderēja aizstāvju slepeniem izbrukumiem. Gar pilsētas sienu veda šauras takas, kas ienaidniekiem bija visai bīstamas, jo uzbrūkot viņiem vajadzēja iet šaurā ierindā, kļūstot par ērtu mērķi strēlnieku bultām. Mājas Trojā būvētas no akmeņiem vai ķieģeļiem ar dakstiņu jumtiem. Tās sastāvēja no priekštelpas, centrālās zāles ar pavardu vidū un dažām blakustelpām- guļamistabām.
Homērs “Iliādā” apraksta “platielu Troju”, kur valdīja sirmais Priams. Viņa krāšņajā marmora pilī dzīvoja valdnieka lielā ģimene- dēli un meitas. Ārpus pilsētas vārtiem līdzenumā pletās auglīgi tīrumi. Tīrumi un dārzi deva bagātu ražu, apgādāja valdnieka māju ar maizi, augļiem un vīnu, gani piegādāja gaļu, pienu un sieru.
…
