Manuprāt, autors šeit pats atzīst, ka viņš neraksta tieši – netilpst prātos jeb vienkārši nav uzreiz saprotams. Viņš raksta aplinkus.
Šajā krājumā atrodami arī dzejoļi par karu. Piemēram, kādā dzejolī bez nosaukuma ir šādas rindas:
„Daudz ziņu pagaisīs starp dzeltējošām lapām bet sit pie loga kara ziņotājs tās dvēseles pa purviem klīst un mokās un nezin gala nakts bet kāds nāks rīts grauž zeme zābakus un salna saēd kaulus sen aizmirsies kur kara ziņotājs un ceļas rota rāvā gāžas līķi [..]”
Viss teksts ir bez pieturzīmēm, ir tikai beigu pieturzīme – punkts. Līdz ar to kara dramatiskums, kas šeit tiek uzsvērts, daudz vairāk paspilgtinās, jo teksts ir sapludināts vienā, bez atstarpēm un pauzēm. Lasītājam ir diezgan grūti noteikt, kur beidzas iepriekšējā doma un sākas nākamā, visu laiku ir jākoncentrē uzmanība, lai varētu saprast, kas vispār ir uzrakstīts un kāds ir teksta vēstījums.
Netieši, bet minējis U.Bērziņš ir arī savu nodarbošanos – tulkošanu –dzejolī bez nosaukuma:
„Ar vārdnīcu es dzeju
Kā stīviem pirkstiem seju
Man atkal iziet dumi
Man tikai locījumi”
Šajās rindās varam saprast, ka autoram ar atdzejošanu neiet tik raiti, kā var šķist no malas. Ar vārdnīcas palīdzību, bet tomēr stīviem pirkstiem – šeit, iespējams, parādās nedrošība pašam par sevi. Locījumi jeb gramatika varētu būt galvenais traucēklis un apgrūtinājums tulkošanas darbā.
…