Uzziņa par Gunāru Priedi

Klusā renesanse
Gunāra Priedes darbi šodien atgriežas teātros. Tāds laiks? Atkal jārunā starp rindām, pustoņos?
Oļgerts Kroders Valmierā un Dzidra Bļodone Lielvārdes muzejā iestudē “Smaržo sēnes”, Kultūras akadēmijas beidzēji Māras Ķimeles vadībā “Pārventas hetēru”, Mihails Kublinskis un Toms Treinis Nacionālajā – “Zilo”, Lauris Gundars JRT – “Jaunākā brāļa vasaru”, Toms Auniņš Austrumu robežā – “Cēzaru”, Ģirts Ēcis JRT – “Saniknoto slieku”, Mārtiņš Eihe – trīs Priedes lugas Liepājā, bet 2015. gadā Valmierā – liktenīgo dubultās morāles precedentu “Smaržo sēnes”. Zilos ķitelīšos tērptās masas vēstījums ir tik skaudrs, ka Silvija Radzobe raksta: “Pirms 50 gadiem uzrakstītā luga beidzot piedzīvojusi īsto piedzimšanu”, bet Līvija Dūmiņa rezumē: “Pagātne dzīvo šodienā, jo jautājums, cik liela šodien brīvas domas telpa, kantaina vai apaļa, nešķiet absurds vai nelaikā un nevietā uzdots.”Režisors Mārtiņš Eihe uz jautājumu – kāpēc “Sēnes”?, atbild: “Tāpēc, ka tie džeki, kas bija pie varas tad, ir pie varas arī tagad. Nekas nav mainījies. Jaunā paaudze mācās, kā jākārto lietas. Kas vēl sliktāk – visu nosaka nauda. Toreiz tā nebija izšķiroša, bet šodien kļuvusi par cenzūru – tas nenesīs peļņu, tātad to nevajag!”
Priede aiziet Mūžībā 2000. gada 22. decembrī savā Rīgas mājā, apbedīts Lielvārdes kapos.
…