Viens no svarīgākajiem uzvedības kultūras elementiem ir verbālā (no latiņu valodas - verhalis) jeb runas etiķete. Pie šīs etiķetes elementiem tradicionāli pieskaita vispārpieņemtās sasveicināšanās, apsveikuma, vēlējumu, atvainošanās, ielūgumu, komplimentu, līdzjūtību u.c. formas. Tātad par runas etiķeti var uzskatīt vārdos izteiktu cieņu un uzmanību, kas organizē mūsu saskarsmi un ievirza to noteiktā formā. Šie saskarsmes vārdiskie standarti ir samērā stabili stereotipi, kas akceptēti noteiktā sabiedrības attīstības posmā un ir obligāti katram audzinātam cilvēkam.
Verbālā etiķete iezīmē runas etiķetes robežas, kurās notiek saturīga saskarsme. Ar runas etiķetes palīdzību nodrošinām iekļaušanos noteiktā vidē un konkrētā sabiedrībā cilvēkiem pieņemtos runas kontaktos, kā arī spējot tos ilgstoši uzturēt izvēlētā tonalitātē.
Verbālās etiķetes formulām nepiemīt informatīva slodze šī jēdziena tradicionālajā nozīmē, taču tās veic noteiktas komunikatīvās funkcijas, tai skaitā svarīgāko -faktisko jeb kontaktu veidošanas slodzi. Tā, piemēram, sasveicināšanās rituālam piemīt ne tik daudz informatīva nozīme, cik iespēja atrast vienam otru, radīt un nostiprināt kontaktus. Ne velti sasveicināšanās tiek uzskatīta par vienu no svarīgākajām verbālās etiķetes zīmēm, kuras nezināšana var radīt liktenīgas problēmas saskarsmē. Tā ar sveiciena palīdzību tiek veidoti kontakti starp sarunas dalībpusēm, tiek noteikts komunikācijas līmenis, saskarsmes manieres un stils. Sveicinot savas paziņas, it kā no jauna apliecinām (apstiprinām) šo pazīšanos un izsakām vēlēšanos to turpināt. Nepazīstama cilvēka sveiciens var būt arī pārpratums (viņš pārskatījies), taču tas nenoliedzami ir jauks simpātiju un labvēlības izpausmes žests.…
