Nobeigums.
Valoda ir ne vien ikdienas saziņas līdzeklis, bet arī kultūras forma un valstiskās organizācijas instruments, svarīgi ir rūpēties par valodas vienotību, tāpēc valodas pārmaiņas tik ļoti ietekmē katru. Valodu mēs izjūtam emocionāli un personiski. Valoda ir joma, ar kuru tieši saskaras jebkurš sabiedrības loceklis, tāpēc ikvienam, lai kā tas varētu nepatikt speciālistiem, kas darbojas ar valodu profesionāli, ir tiesības paust savu skatījumu uz valodu un arī publiskot šo skatījumu.
Ir ievērojams, ka pēdējā laikā valodā vairākos stilos sāk saplūst robežas starp literāro rakstu valodu, sarunvalodu un neliterārās valodas paveidiem, tāpēc arī izveidojas valodas pārmaiņas, kas var atstāt gan negatīvu iespaidu, gan arī pozitīvu, jo visam laika gaitā ir jāpārmainās, tai skaitā arī valodai. Nav iespējams, ka valoda laika gaitā nepiesārņosies ar citu valodu aizguvumiem.
Pārmaiņas valodā nav tās sabrukuma pazīme, bet ir dabiska dzīvas valodas iezīme. Centieni pārmaiņas ierobežot būs lielākoties neauglīgi, centieni sasniegt nekad nebijušo ideālo atbilstību vai tīrību - tikpat velti. Spēkus labāk vērst valodas līdzekļu un rīku uzlabošanas virzienā - vārdnīcas, mācību grāmatas, elektroniskie valodas lietojuma palīgi valsts valodai vēl ir tālu no vēlamā.
Tik pat svarīga ir valodas lietojuma vajadzība, ko mūsu smagajā etniskajā situācijā stiprina likumi, valodas mācīšanas kvalitāte skolās, datorlingvistikas attīstība, dažādu valodas rīku izstrāde. Kamēr latvieši neizmirs un savu valodu lietos, kamēr valoda sekos līdzi jaunajam un mainīsies, tā dzīvos. Dzīvība ir topošajā un mainīgajā, nevis tapušajā un sastingušajā. Pats svarīgākais ir valodu lietot un kopt, censties lietot savas valodas vārdus un neaizņemties it kā „tik nepieciešamos” citas tautas izteicienus, mēs varam bez tiem izdzīvot, jo katrai tautai nav sava valoda, bet latviešiem ir, tāpēc mums ir ar to jālepojas un jāsaudzē savu valodu. Lai gan pārmaiņas nav tik radikālas, tomēr tās atstāj iespaidu uz cilvēkiem un pašu valodu, kas ne vienmēr ir pozitīvas, tāpēc jācenšas sargāt savu valodu. Un vissvarīgāk ir pašiem saprast, ka mūsu valoda ir tieši atkarīga no mūsu ikviena personīgās attieksmes un vēlmes to lietot ikvienā situācijā. Valodniecības teorētiķi ir secinājuši, ka valodas kultūras jomā attīstība notiek līklīnijā, kur ir savi pacēlumi un kritumi. Vienīgi jācer, ka esam kritumu zemākajā punktā, kam sekos pacēlums, un to sekmēs jaunā valodnieku paaudze.…
